Grāmatas foto: Sandra Koka
Īsais dāmu romāns
"Zosāda"
Bēgot no laulības problēmām un dzīves smacējošās
vienmuļības, Gunta cer atrast patvērumu Itālijas Alpu kalnu klusumā, taču tā
vietā iepazīst vēl neapjaustu kaisli un emocijas, kas strauji maina viņas
personību un uztveri. Viņa negaidīti sastop vīrieti, kas kļūst par viņas jaunās
dzīves pavadoni, taču, vai Gunta spēs no šī piedzīvojuma izsoļot ar nesalauztu
sirdi, tas iepriekš nav paredzams.
Ko sagaidīt no šīs grāmatas?
Šis nav erotisks romāns, taču plikumi tajā ir, pat itin daudz, tomēr pārāk daudz nerātnu piedzīvojumu te neatrast.
Romāns ir gana kaislīgs un juteklisks, tajā ir parādīts, cik ātri un nemanāmi kaislē var pazaudēt ierasto sevi. Bet ne vienmēr aizmaldīties prom no pieņemtā ir slikti, reizēm tas paver citus apvāršņus, ļaujot uz savu dzīvi palūkoties jaunā gaismā. Pamatu pamatā par jaunajiem apvāršņiem arī ir šis romāns.
Tajā ir atrodami šādi tādi pārpratumi, domstarpības un strīdi, bet būsit vīlušies, ja meklēsit kādu ļauno tēlu, kas vērpj intrigas vai tamlīdzīgi. Tādu tur nav. Bet nu gan šķiet, ka sāku atklāt par daudz.
Te būs grāmatas pirmā nodaļa, varbūt tās izlasīšana palīdzēs izlemt, vai šī lasāmviela domāta Jums.
1.nodaļa
Pēc tikšanās ar Ivo Gunta jau bija
gandrīz noticējusi, ka šis beidzot būs pagrieziena punkts viņas dzīvē – iespēja
izrauties no juceklīgajām sajūtām un Alpu kalnu klusumā sakārtot domas. Ja tā
patiesi bija, tad šis dzīves pagrieziens bija izvēlējies gaužām nepiemērotus
laikapstākļus. Caur autobusa logu Gunta vēroja, kā pieņemas spēkā lietavas, un
no domas vien par atrašanos šādā lietū viņas ķermeni pārņēma drebuļi. Ērtais
transportlīdzeklis apstājās vientuļa, augstu kalnu grēdu ieskauta ceļa malā.
Kad laipnais autobusa vadītājs lauzītā angļu valodā uzrunāja Guntu, lai
pavēstītu par ierašanos galapunktā, viņa nespēja izkustēties no siltās vietas,
jo nu jau lietavas bija kļuvušas par ūdenskritumu, kas gāzās no debesīm, un
viņai mugurā bija vien plāna vasaras kleitiņa, kas iederētos Romas ielās, taču
bija pats nepiemērotākais apģērbs šeit, Itālijas ziemeļos, vientuļā Alpu kalnu
pakājē. Tomēr Gunta saņēmās. Viņa vairs nevēlējās būt gļēvule, kura dzīvo šo
smacējošo, vienmuļo dzīvi. Viņai jāizdara kaut kas neierasts, un šī iespēja vienai
padzīvot kalnos, meditēt, pastaigāties un pārdomāt dzīvi bija vitāli
nepieciešama.
Autobusa vadītājs informēja Guntu,
ka vēl atlicis mērot kilometru līdz viņas meklētajam namiņam, un ierosināja
braukt atpakaļ uz Romu, tomēr Gunta saņēmās un atrada sevī spēku sākt kustēties,
viņa vairs nevēlējās pārdomāt. Pēc izkāpšanas no autobusa Gunta pat
neatskatījās, kā tas aizbrauc. Cik ātri spēdama, dzīves pārmaiņu tīkotāja
steidzās norādītajā virzienā, velkot sev līdzi smago koferi uz riteņiem, kas
bija piekrauts ar pārtikas krājumiem, lai varētu vismaz nedēļu pavadīt kalnos.
Sākumā, intensīvi fantazējot par
idillisko kalnu mājiņu, viņai izdevās nekrist panikā par spēcīgo un saldējošo
lietu. Viņa spēra soli pēc soļa, ķermeni arvien vairāk pārņemot stindzinošam
aukstumam. Pirksti, kas turēja somas rokturi, sāka sāpēt, un katra lietus lāse
dūra kā asa adata.
«Es nometīšu šo sasodīto kleitu,
ietīšos siltā segā un sēdēšu pie silta kamīna!» Lai izturētu atlikušo ceļa
gabalu, Gunta centās domāt sildošas domas. Taču, aukstumam saldējot, ātri vien
piezagās drūmi čuksti: «Kā tu iekursi uguni, muļķe? Tu pat nejūti savas rokas!»
Domu diskusijas pavadīta, viņa nosoļoja vēl dažus simtus metru.
Taču pietika uz mirkli uzvarēt
drūmajām domām, lai Gunta – kā allaž – izplūstu asarās un zaudētu spēku. Ja
vien viņa tālumā neieraudzītu Ivo solīto pasaku namiņu, viņa sabruktu uz ceļa
un padotos salam. Raudātu un ļautu saldējošajam lietum iznīcināt viņas ķermeni
un garu. Tieši tik vāja viņa jutās – nespējīga pārvarēt nieka kilometru sliktos
laikapstākļos. Vāja kā vienmēr, gatava padoties katrai vēja brāzmai, kā
celofāna maisiņš plīvot pa dzīvi, kur vien vējš nes.
– Saņemies, mīkstā šļauka,
saņemies! – viņa sev teica, cerēdama, ka dusmas vilks uz priekšu. Tās līdzēja
spert dažus apņēmīgus soļus, taču uzņemtais temps strauji ruka. Skarbie vārdi
deva kājām spēku, un tās stūma viņu uz priekšu, taču arī dusmas nebija gana
jaudīgas, lai neļautu Guntas trauslajai būtībai pārņemt ķermeni. Kājas atkal kļuva
smagas, ķermenis drebēja, sāpēja, un viņa teju spēja paelpot. Tad viņa uzrunāja
sevi ierastajā pinkšķošajā manierē: – Lūdzu, vēl tikai nedaudz! Lūdzu! – un
spēra pa vienam solim uz priekšu, dusmīga, nobijusies un izmisusi. Lai kādas
būtu bijušas domas, tobrīd viņai bija svarīgi nepadoties un, par spīti sāpēm un
aukstumam, turpināt kustēties uz priekšu.
Gunta beidzot sasniedza māju un sev
par pārsteigumu pat nebija pametusi smago somu uz ceļa. Ja vien nebūtu šī aukstā
lietus, viņa ļautos gavilēm un sevi apsveiktu. Viņa ieraudzīja sešstūra formas
akmeni, par kuru stāstīja Ivo, un pacēla to, lai paņemtu atslēgu. Taču tās tur
nebija. Viss prieks par paveikto ceļu izgaisa, panika atgriezās, un viņai
patiesi šķita, ka šeit nomirs. Autobuss tuvākajā laikā te vairs nebrauks, un
citu māju apkārtnē nebija.
Panika, dusmas, izmisums – jau kopš
brīža, kad viņa atstāja ērto autobusu, šīs emocijas ārdījās viņas ķermenī, līdz
beidzot izlauzās brīvībā kā skaļš bļāviens. Gunta kliedza, drīzāk ķērca, cik
vien spēka, un šķita, ka emocijas lēnām norimst. Katra izkliegtā skaņa nedaudz
atbrīvoja. Guntas ķermenī, kas no aukstuma un noguruma cieta tam svešas fiziskās
sāpes, uz mirkli ieplūda siltums. Viņa pavērās uz akmeni, zem kura bija jābūt
atslēgai, un apņēmās ar to izsist caurumu logā, lai iekarotu sev iespēju iekļūt
mājā. Taču brīdī, kad viņa paņēma rokā akmeni un jau atvēzējās, nama durvis
atvērās.
Viņas acu priekšā stāvēja vīrietis
ar ļenganu dzimumlocekli. Lietus sitās viņai sejā, un lāses ritēja gar acīm,
bet viņa skaidri redzēja, ka vīrietis ir pilnīgi kails. Viņa vēroja viņa
spalvainos augšstilbus, izteiktos iegurņa kaulus un mierpilno dzimumorgānu.
Tikai nepiedienīgu mirkli vēlāk Gunta pievērsa skatienu cilvēka sejai.
Gunta pazina šo vīrieti. Tiesa,
viņas atmiņās viņš bija pusaudzis. Šobrīd Gunta lūkojās uz gara auguma vīrieti
ar tumšām krūšu spalvām, kas veidoja tumšu taku lejup uz nabu un izpletās plašā
laukā pār kunga iegurni. Gunta atkal lūkojās uz paziņas mantību.
Apjukušās sievietes ķermeni klāja
zosāda, lūpas neturējās kopā un drebēja tik spēcīgi, ka viņa nespēja sakarīgi izteikt
nevienu zilbi.
– Nāc ātri iekšā! – Klāvs pagāja
malā no durvju ailas, atbrīvojot ceļu Guntai, un pats, ignorēdams salto lietu,
izgāja pēc smagā čemodāna un ievilka to iekštelpās.
Viņa paklausīja un iesteidzās mājā,
kur kamīns bija sasildījis gaisu, taču tas nebija pietiekami, lai nomāktu viņas
ķermeni pārņēmušo aukstumu. Slapjā kleita saldēja. Apjukusi, nosalusi un
izmirkusi viņa stāvēja nelielās mājas pustukšajā istabā un ļāva ūdenim tecēt
lejup, veidojot zem kājām pamatīgu peļķi. «Tas tak ir Klāvs! Tas patiešām ir
Klāvs!» viņa paskatījās uz pazīstamo vīrieti, kura sejā nebija ne miņas no
mulsuma, vien šķietamas dusmas par negaidīto viešņu.
– Tev jānovelk slapjās drēbes, –
Klāvs uzrunāja Guntu un sāka čemodānā meklēt kādu sausu apģērba gabalu, taču
tas bija velti. Gan pārtika, gan nedaudzās drēbes bija pilnībā izmirkušas.
Praktiski visi maizes izstrādājumi bija iznīcināti, tādējādi krietni samazinot
Guntas plānotās izdzīvošanas rezerves.
– Tur ir vannasistaba. – Viņš
norādīja uz vecām koka durvīm. – Ej, izģērbies un noslaukies, es sameklēšu tev
kaut ko sausu, ko uzvilkt. – Klāva valoda bija strupa, tajā nebija pieklājības,
patikas vai līdzjūtības. – Un ūdeni vari netecināt, mājā nav siltā ūdens!
Gunta iesteidzās vannasistabā un trīcēdama
centās atbrīvoties no miesai pielipušās kleitas. Pārsalušie pirksti sāpēja,
neklausīja, un viņa nespēja satvert rāvējslēdzēju. No izmisuma viņa juta, ka
pār vaigiem atkal sāk ritēt asaras. «Idiote, kāpēc man vajadzēja šurp braukt!»
viņa bāra sevi un turpināja censties tikt ārā no sasodītās kleitas.
Bez fiziskā diskomforta Gunta juta
arī pieaugošu kaunu. Skolasbiedriem vienmēr piemita mistiska maģija likt
justies neērti. Vienmēr, kad nejauši gadās sastapt kādu paziņu no skolas, gribas
iztaisnot muguru taisnāk, uzlikt viltotu smaidu un īsajās sarunās iekļaut
maksimāli daudz sevis slavinošu faktu. Tas cilvēkiem ir asinīs – lai kā
gribētos, bērnībā sastaptie cilvēki mulsina vairāk nekā tie, kuri iepazīti
pieaugušā vecumā. Šobrīd Guntai nekādi nebija iespējams ne iztaisnot muguru, ne
uzlikt viltotu smaidu. Viņa pat nebija spējīga saviem spēkiem attaisīt šo
nožēlojamo kleitu, kura draudēja viņu drīzumā nosaldēt līdz nāvei.
Bez klauvēšanas vai brīdināšanas vannasistabā
ienāca Klāvs. Viņš aplūkoja izmisušo sievieti. Gunta priecājās, ka lietus dēļ
nav redzamas viņas asaras. Viņa nebija Klāvu satikusi piecpadsmit gadu un
nevēlējās rādīt, cik nožēlojama ir. Ja nespēja parādīt spēku, tad vismaz varēja
pacensties noslēpt vājumu.
Ne vārda nebildis, Klāvs atvēra
kleitas rāvējslēdzēju un atbrīvoja zosādas klāto ķermeni no saldējošā apģērba
gabala. Pēkšņi Gunta palika pilnīgi neapbruņota. Viņa stāvēja melnā,
nesaskaņotā apakšveļā – elegantā mežģīņu krūšturī un praktiskās, milzīgās
kokvilnas apakšbiksēs. Caurspīdīgais mežģīņu krūšturis neslēpa viņas aukstumā izspiedušos
krūšu galus, bet lielās, ērtās kokvilnas apenes saldēja sēžamvietu. Instinktīvi
viņa piesedza krūtis, bet Klāvs pat neatkāpās, lai ļautu viņai pabeigt iesākto
vienai. Stāvēdams Guntai aiz muguras, viņš attaisīja krūšturi.
Negaidīti Gunta juta ķermenī
ieplūstam satraukuma radītu siltumu. Viņas āda bija klāta ar zosādu, zobi
klabēja, bet Klāva klātbūtne radīja uzbudinājumu, kas plūda caur viņu, ļaujot
nosalušajā ķermenī sajust katru satraukti plūstošo asins lāsi.
Klāvs paņēma dvieli un uzlika viņai
uz pleciem. Tikai tad Gunta ļāva savām rokām atbrīvot saķertās krūtis un
novilka mitro krūšturi. Klāvs joprojām neatkāpās. Viņa nespēja paskatīties uz
vīrieti, gandrīz vai baidījās ieraudzīt viņa kailo ķermeni blakus savējam, taču
šīs bailes bija drīzāk mulsuma un kauna pilnas, nevis briesmu raisītas.
Trīsdesmit vienu gadu veca,
pārsalusi un nogurusi, bet šī kopš pusaudžu gadiem nesatiktā vīrieša dēļ viņa
jutās kā piecpadsmitgadīga meitene, kura alkst zaudēt nevainību. Viņa taču bija
radusi redzēt kailu vīrieti, galu galā viņa bija precējusies, tomēr šis
dabiskais kailums viņu mulsināja.
Dabiskais kailums… Jā, tieši tas
viņu mulsināja – šis vīrietis, kurš viens pats mājās staigāja kā no mātes
miesām nācis, kura dzimumloceklis bija mierpilns un kuru nesatrauca radusies
situācija. Gunta bija radusi būt kaila un redzēt tādu savu vīru tikai mirkļos,
kad viņi ļāvās mīlas priekiem. Savā prātā viņa ātri aizdomājās, cik reti viņa
ir redzējusi vīra draudziņu miera stājā. Viņš allaž bija stingrs un gatavs.
Klāvs notupās, un Gunta juta viņa
pirkstus aizķeram biksīšu maliņu. Viņas prāts pieslēdzās realitātei – viņa
pavērsa skatienu pāri plecam un redzēja Klāvu, kas pilnīgi ikdienišķi atbrīvo
viņu no šī intīmā apģērba gabala. Viņa neprotestēja, savā ziņā pat baudīja
Klāva pieskārienu un ļāva sevi atkailināt. Uz mirkli Klāva skatiens apstājās,
viņš lēnām vēroja nosalušās sievietes ādu, mierpilni laižot skatienu augšup gar
viņas ķermeni, no apakšstilba līdz augšstilbam, tad pāri gurnam, un, tikai
ieraugot dvieļa malu, kas sedza viņas ķermeņa augšdaļu, viņš paskatījās Guntai
acīs. Skatienu nenovērsdams, viņš paņēma zemē esošo T kreklu un iztaisnojās.
Tad pasniedza kreklu Guntai.
– Šis ir vienīgais, ko varu tev
iedot. Ja vēlies, varu atdot arī savus džinsus, taču šķiet, ka mans kailums
tevi mulsinās.
Gunta tikai tagad ievēroja, ka
Klāvam kājās ir džinsi, kas karājas uz viņa iegurņa kaula, un no bikšu malas draiski
lien ārā kaunuma apmatojums. Klāvs izgāja no vannasistabas.
Joprojām trīcēdama, Gunta uzvilka iedoto
T kreklu, kas tikai nedaudz sniedzās pāri pēcpusei, un uz dušas aizkara stangas
pakāra kleitu un apakšveļu. Joprojām pārsalusi, Gunta saņēmās iziet no
vannasistabas un cerēja, ka kamīns beidzot viņu sasildīs.
Istaba bija krietni siltāka par
vannasistabu. Kailie stilbi uzreiz sajuta silto gaisu. Viņa priecājās, ka Klāvs
nav ieslēdzis apgaismojumu, jo pustumsa ļāva paslēpt kailumu. Klāvs piebīdīja
istabas vidū esošo mīksto klubkrēslu tuvāk kamīnam un aicināja Guntu apsēsties,
atnesa segu un informēja, ka drīz būs uzsilis ūdens tējai.
Klāva izturēšanās bija pieklājīga, taču
tajā nebija jūtama viesmīlība, draudzīgums vai jelkāda siltuma atblāzma. Katrs
viņa vārds Guntai šķita īsts, nepieciešams un spēcīgs, bija sajūta – ja viņš
izteiktu jebkādu pavēli, viņa paklausītu kā labi trenēts zaldāts. Aukstums
joprojām saldēja, kamīns, sega un tēja sniedza niecīgu atdevi. Trīcēja lūpas, un
viņa pat nespēja padzerties.
Klāvs mirkli vēroja, kā negaidītā
viešņa mokās ar silto dzērienu, tad piesoļoja viņai klāt un atņēma tikko atnesto
tēju. Gunta izmurmulēja atvainošanās vārdus. Aiz nevarības viņai atkal sāka līt
asaras, un tagad tās nebija iespējams tik viegli noslēpt. Pēc brīža viņa pamanīja,
ka Klāvs velk nost bikses, vienīgo apģērba gabalu, kas viņu sargāja no pilnīga
kailuma, un asaras strauji aprima.
– Piecelies! – viņš teica.
Gunta nedomājot noņēma segu un
ātrāk, nekā būtu pieņemams, izkāpa no krēsla. Klāvs novilka viņai kreklu. Viņš
šķita skarbs, taču katrs viņa pieskāriens bija maigs, un Gunta brīnījās, ka
šādos apstākļos to pat izbauda. Tas lika viņai justies slimai, sabojātai, bet
viņa bija bezspēcīga šo sajūtu priekšā.
Apstākļus vēl mulsinošākus darīja
Klāva emociju trūkums, nebija jūtams pat neliels satraukums, iekāre vai
uzbudinājums. Pilnīgi kails, Klāvs apsēdās krēslā un aicināja sievieti pie
sevis. Guntai vajadzēja protestēt, taču viņa nespēja, viņa akli klausīja vīrieša
lūgumam un piekļāva viņam savu kailo ķermeni. Kā mazs kaķēns viņa ierāpās bijušā
klasesbiedra klēpī, pieglaudās viņa torsam un pievilka klāt kājas. Viņš uzsedza
abiem segu, un tikai tagad Gunta sajuta, ka ķermenī beidzot ieplūst siltums,
tikai viņa nesaprata, vai to sniedz Klāva ķermenis vai viņa klātbūtne.
Telpā nebija mūzikas, nebija televizora,
nebija pat gaismas. Tikai uguns sprakšķēšana kamīnā atgādināja par dzīvību. Tā
viņi sēdēja, pilnībā sakļāvuši kailos ķermeņus, un Gunta juta aizplūstam
aukstuma radīto uztraukumu un ieplūstam sevī siltu kaisli.
Viņa atcerējās Klāvu jaunībā – šo
izskatīgo, noslēpumaino jaunekli, kuru visi apbrīnoja un vienlaikus baidījās no
viņa, lai gan skaļi neviens to neatzina, it īpaši Gatis. Gatis vēlējās ar savdabīgo
puisi draudzēties, taču ar Klāvu bija grūti uzturēt siltas attiecības. Viņš
uzturējās ar viņiem vienā barā, reizēm sarkastiski pajokoja, reizēm dzēra,
reizēm maigojās ar meitenēm, bet viņš nekad nebija tā īsti piederīgs pie Guntas
draugu loka. Pamatskolas pēdējā klasē viņš sāka biežāk čupoties ar Ivo, visvairāk
apsmieto puisi skolā. Puisi, kas neslēpa savu homoseksualitāti pat tad, kad
cieta gan emocionālus, gan fiziskus uzbrukumus no citiem bērniem, un allaž
palika tāds, kāds bija.
Par Ivo un Klāvu sāka baumot, taču
Klāvam neviens neuzdrošinājās publiski uzbrukt. Pēc devītās klases izlaiduma abi
jaunie draugi aizbrauca mācīties uz Rīgu, un turpmāk gadījās dzirdēt tikai par viņu
sasniegumiem. Spriežot pēc Ivo Instagram konta, šķita, ka viņš pazīst
visas iespējamās slavenības, piedalās visās jautrākajās ballītēs un
nepārtraukti ceļo. Par Klāvu nebija zināms nekas, pat viņa bildes internetā
bija retums, vien nostāsti par viņa mākslas darbu slavu reizēm atceļoja līdz
vecajiem klasesbiedriem. Taču Guntas un Gata dzīve bija pilnīgs pretstats
bohēmai, un māksla viņus neinteresēja, tāpēc Gunta Klāvu atcerējās arvien
retāk. Turklāt šīm atmiņām nebija nozīmes, viņas jūtas pret Klāvu bija tādas
pašas kā vairumam skolas meiteņu – reizēm šķita, ka pilnīgi visas alkst pēc
viņa.
– Šķiet, tu beidzot būsi sasildījusies,
– Klāvs pārtrauca Guntas gremdēšanos atmiņās.
– Jā, paldies! – Šoreiz viņas balss
neraustījās, un, uztvērusi Klāva mājienu, viņa sāka rāpties ārā no klēpja. Guntas
kustības bija neveiklas, tomēr lēnām viņai izdevās atraut savu ķermeni no Klāva.
Nostājusies uz kājām, viņa iztaisnojās, ietinās segā un ļāva Klāvam piecelties,
taču sirdī ilgojās, kaut vīrietis viņu noskūpstītu. Viņa vēlējās sajust Klāva
alkas un jutās gandrīz pazemota, to vietā redzot viņa vienaldzīgo attieksmi.
Sevi mierinot, viņa atcerējās baumas par klasesbiedru iespējamām attiecībām –
varbūt tiešām Klāvs ir gejs. Šīs domas ļāva kaut nedaudz atgūt pašcieņu.
– Tev ir skaists ķermenis! – Klāvs
noteica, velkot kājās džinsus.
Instinktīvi Gunta savilka ap sevi
ciešāk segu, lai gan kompliments viņu sajūsmināja, pat vairāk, nekā vajadzētu.
Viņa smaidot pateicās. Vēlēdamās izkliedēt neveiklības mākoni, Gunta uzsāka
praktisku sarunu:
– Paliek tumšs, kur var ieslēgt
gaismu?
– Šeit nav elektrības, – Klāvs
atbildēja.
– Lietavu dēļ? – Gunta jautāja,
nespēdama iedomāties sevi mājā bez elektrības. Kur viņa uzlādēs telefonu? Kā
viņa vakarā palasīs? Kā viņa bez elektrības spēs noslēpties no Klāva šajā tik
mazajā miteklī?
– Es liku elektrību atslēgt, –
redzot Guntas sejā neizpratni, Klāvs paskaidroja. – Man nepatīk traucēkļi, kad
strādāju.
Taču viņa skaidrojums viešņu tikai vēl
vairāk samulsināja, jo viņa pati bija viens liels, sasodīts traucēklis. Tomēr
pēc tam, kad Klāvs vannasistabā bija ievērojis Guntas zosādas klāto ķermeni, viņš
izjuta pat prieku par šo traucēkli. Zosāda viņam radīja iedvesmu, tik sen
nejustu iedvesmu. Pēdējā laikā viņš klāja krāsu uz audekla ar tikpat ikdienišķu
sajūtu, it kā slaucītu putekļus no plaukta – nebija satraukuma, kad roka strādā
un viņš nezina, ko katrs nākamais otas triepiens radīs. Beidzot viņš sajuta
pirkstos vēlmi turēt otu un attēlot sajūtas, kuras radās, lūkojoties uz Guntas
ādu.
Lai mazinātu sievietes saspringumu,
viņš piedāvāja ieturēt vakariņas, ko bija sarūpējis pirms viņas ierašanās.
Klāvam nepatika bezjēdzīgas sarunas, taču vajadzēja mazināt Guntas spriedzi,
citādi viņa izvedīs Klāvu no pacietības.
– Kādēļ nolēmi braukt uz šo māju nekurienes
vidū? – Klāvs jautāja, cik draudzīgi vien spēja.
– Romā satiku Ivo, izkratīju viņam
sirdi. Vai atceries? Ivo vienmēr ir pratis likt cilvēkiem pilnībā atkailināties,
– Gunta sāka stāstīt un juta, kā mazinās gaisā virmojošā spriedze.
– Arī Ivo lika tev izģērbties? –
Klāvs pajokoja, taču Gunta viņam veltīja tikai neveiklu smaidu un kārtējo reizi
sakārtoja segu ap pleciem. Lai gan pirms sēšanās pie galda viņa uzvilka arī T kreklu,
viņa turēja segu ap savu ķermeni kā drošības sienu.
– Ne tā kā tu. Viņš lika man
atkailināties emocionāli, un pēc manas čīkstēšanas, ka vēlos sakārtot domas,
viņš izstāstīja par šo namiņu. Tiesa, viņš neteica, ka te kāds varētu būt. – Cenzdamās
attaisnot savu ierašanos, viņa turpināja skaidrot: – Gluži pretēji, viņš
stāstīja, ka kādam viņa draugam šī būdiņa piederot un viņš vien retu reizi te
mēdzot iegriezties un ļaujot Ivo būdiņu izmantot, kad vien vēlas. Ideja par
idillisku namiņu Alpu kalnu pakājē tobrīd šķita tieši tas, kas vajadzīgs, un tā
es tagad esmu šeit un no kauna vai lienu zemē. – Izsakot pēdējo teikumu, kas
bija kā atzīšanās, Gunta atlaida daļu no viņā mājojošās spriedzes, palika tikai
jocīgā iekāre, kas pat tagad, kad abi bija… gandrīz apģērbti, neatkāpās.
– Tā ir sagadījies, ka šī tieši ir
viena no tām retajām reizēm, kad šeit uzturos. Kad braucu šurp, es vienmēr
sazinos ar elektroenerģijas piegādātāju, lai atslēdz elektrību. Plānoju šeit būt
vēl divas dienas, tad braukšu atpakaļ uz Londonu. Diemžēl elektrību varēšu
atjaunot tikai pēc atgriešanās civilizācijā, ja vien tev telefonam nav pietiekami
enerģijas, lai es varētu uzrakstīt iesniegumu.
Gunta zināja, ka, pat ja telefons
būs izdzīvojis pēc izmirkšanas, tas būs jau nomiris enerģijas bada nāvē. Taču tam
nebija nozīmes, viņai bija jātiek prom no šejienes, cik vien ātri iespējams.
– Tev nav manis dēļ tas jādara. Es
nedomāju tevi traucēt, rīt došos atpakaļ uz Romu.
– Tev tas neizdosies. Rīt ir
svētdiena, un autobuss šeit brauc tikai pirmdien. Es otrdien plānoju pazust,
tādēļ nav vajadzības skriet prom, vari te palikt un darīt to, ko biji
ieplānojusi.
Klāva teiktais bija loģisks, taču
Gunta tik un tā juta vēlmi nozust. Tas, ko viņa bija iztēlojusies par idilli,
galīgi tāds nebija. Tiesa, namiņš bija skaists, tajā bija solītais kamīns. Lai
gan mēbeļu bija maz, tajā bija ērts klubkrēsls, kurā viņa bija iztēlojusies
sevi iegrimušu grāmatās, kas te nosedza gandrīz visas sienas. Mazā virtuvīte,
kas drīzāk bija vienkārši neliela telpa, kur ātri pagatavot ēdienu, bija tieši
tāda, kā viņai stāstīja Ivo. Taču nemieru radīja cita telpa – vienīgā
guļamistaba ar vienīgo gultu tajā. Nelielu mierinājumu sniedza doma, ka Klāvs,
iespējams, ir gejs, taču tas nemazināja mulsumu par kailumu. Guntu satrauktu pat
gulēšana kailai blakus savai labākajai draudzenei. Viņa nepiederēja pie tiem
cilvēkiem, kas spēj mierīgi klīst pa māju pliki. Tas taču nav higiēniski!
Abi senie paziņas lēnām pabeidza
vakariņas, un ar katru apēsto kumosu un pārmīto vārdu pamazām šķīda Guntas satraukums.
– Vai esi paēdusi? – Klāvs
piecēlās, lai novāktu traukus.
Gunta pamāja ar galvu un ar acīm pavadīja Klāvu uz virtuvi, bet tad atkal pavērsa skatienu uz guļamistabas atvērtajām durvīm. Kad viņa atskārta, ka jau ilgi aizdomājusies blenž uz guļamistabu, Gunta novērsa skatienu un pamanīja, ka uz viņu no virtuves durvju ailas lūkojas Klāvs.
– Vai esi nedaudz nomierinājusies? – viņš jautāja, un Gunta apstiprinoši pamāja. – Tādā gadījumā vai varu lūgt tevi atkal izģērbties?