Zane Nuts - Mans ceļš

Stāsts par lepnību

Wed, 22 Jul 2020 04:58:00 +0000

Bērnībā bieži dzirdēju pieaugušos apspriežam kādu nejauši satiktu paziņu un par šo cilvēku nepatīkamā tonī sakām: "Tas nu gan palicis iedomīgs, izlikās mani neredzam" vai "Oho, cik viens lepns palicis, pat vairs nesveicina". Domāju, ka arī jūs atpazīstiet šādas vai līdzīgas frāzes. Skaidri atceros, ka es tolaik savās bērna smadzenēs, kā varenu dzīves mācību ierakstīju - NEKAD NEBŪT IEDOMĪGAI VAI LEPNAI. Tātad, vienmēr un visur ar smaidu uz lūpām runāties un sveicināt ikvienu, ko satieku. Viscaur dzīvei tā arī darīju.

Vienu dienu nesenā pagātnē, es satiku kādu savu draugu (saukšu viņu par Zolīdo cilvēku). Satiekoties mēs apmainījāmies klasiskajām frāzēm - kā iet? Labi. Un tev? Arī labi. Tad no zila gaisa, Zolīdais cilvēks sāka man stāstīt, ka viņš šodien tirdzniecības centrā saticis kādu (šo personu dēvēšu par necilo cilvēku). Necilais cilvēks esot viņam pienācis klāt un gana ilgi pateicies par kādu Zolīdā cilvēka labestību tālā, tālā pagātnē. Viņš ilgi stāstījis, kā tagad šajā dzīves jomā viss sakārtojies. Tiesa, Necilais cilvēks joprojām izskatās varen necils (vismaz pēc Zolīdā cilvēka domām). Tā bija informācija, ko es saņēmu no Zolīdā cilvēka.

Es klausījos un priecājos - cik jauks stāsts, tas varētu būt patīkami saņemt dienas vidū pateicību par kādu maznozīmīgu labestību pagātnē. Sākotnēji pieņēmu, ka Zolīdais cilvēks tik negaidīti šo stāstu man sācis stāstīt, lai padižotos, bet jau nākamajā mirklī sajūtu, ka tas nav īstais iemesls. Raugos uz savu draugu un redzu, ka stāsts tiek stāstīts ar nepatiku, it kā viņš būtu mutē paņēmis kādu negaršīgu ēdienu. Viņš ir nedaudz samulsis, pat tramīgs. Un jocīgākais, ka es skaidri zinu, kā šis Zolīdais cilvēks jūtas. Atskārstu, ka stāsts tika stāstīts, lai attaisnotos, kāpēc viņš vispār sarunājies ar Necilo cilvēku (ja nu kāds būs viņus kopā pamanījis). Apsurds iemesls. Taču biju gana pārliecināta, ka saprotu, kā mans Zolīdais draugs jūtas. Diemžēl es personīgi atpazinu šo sajūtu, kad kādu tikšanos gribās nomazgāt no sevis. Pat bez objektīva iemesla.

Mirkli vēlāk es aizdomājos, kāpēc es atpazinu Zolīdajā cilvēkā šo negatīvo sajūtu, kāpēc tik precīzi spēju viņu izjust? Sapratu, ka tas ir tāpēc, ka pati esmu biju tādā vai līdzīgā situācijā. Lai cik ļoti esmu centusies nebūt iedomīga un lepna, lepnības parazīts manī ir mitis gana ilgi, tikai līdz šim brīdim neapzinājos to.

Skaidri atceros, ka arī es, lai gan visus sveicināju un neatteicu sarunu, tomēr esmu bijusi situācijā, kad sastopu kādu ne tik veiksmīgu cilvēku no savas pagātnes (kāds viņus dēvētu par sīņiem) un, sarunājoties, es tramīgi lūkojos visapkārt, cerot, kaut neviens nepamanītu, ka es ar šo cilvēku runājos.

Tiesa, bieži sarunas tiešām beidzās ar lūgumu izmaksāt aliņu, bet daudzos gadījumos, tā bija vien vārdu apmaiņa starp diviem, savstarpēji zināmiem cilvēkiem. Toties man šie nelielie atgadījumi bija neizprotama satraukuma pilni. Tagad es to atceros. Biju to piemirsusi, jo jau vairākus gadus neko tādu nebiju jutusi. Šodien mani neuztrauc, kādu cilvēku sabiedrībā tieku manīta. Zolīds vai necils, tam manā dzīvē vairs nav nozīmes. Ja saruna ir nepatīkama, tad tikpat labi tā var būt tāda arī ar gaužām svarīga izskata personu, jo šodien es spēju dzirdēt pašu sarunu, uztvert notiekošo, nevis raizēties par nebūtisko - savu tēlu citu acīs. Kas gan ir mainījies? Kur pazudusi no manis lepnība?

Skaidru atbildi nezinu, bet zinu to, ka pilnīgi viss, kas mums traucē, kaitina vai izraisa jebkādas negatīvas emocijas citos cilvēkos, tas patiesībā mums traucē mūsos pašos. Ja mūsu galviņa ir sakārtota, emocijas izreaģētas un dvēsele gavilē līksmībā, tad saskarsmē ar cilvēkiem, mēs uztveram notiekošo, nevis to, kas mums šajos cilvēkos traucē. Tad mēs spējam dzirdēt sirsnīgu pateicību, nevis esam tramīgi par tikšanās faktu. Lepnība nav īpašība, kas kaitē citiem, tā ir kā parazīts, kas ēd un grauž mūs pašus. Tāpēc ir vērts censties atminēties šādas tikšanās, kad otrs cilvēks jūsos izraisījis ne pārāk patīkamas emocijas un padomāt, kas jūsos ir neatrisināts, ka tā jūtaties. Jo stāsts nekad nav par otru cilvēku, tas vienmēr ir par mums pašiem.

Es skaidri apzinos, ka man priekšā vēl ir lērums darba ar sevi, jo ir vēl tik daudz cilvēku, kurus satiekot, es jūtos nobijusies, dusmīga, ātri aizkaitināma, pārmēru satraukta vai pat niecīga. Taču esmu tik priecīga, ka vismaz viens - lepnības parazīts, no manas dzīves ir aizsoļojis. Šodien spēju brīvi komunicēt ar ikvienu, ko varētu dēvēt par necilu vai nepiedienīgajā versijā - bomzi. Man šie ļaudis pat ir pamanījušies sagādāt gana aizraujošus un smieklīgus mirkļus. Paldies viņiem par to. Tagad zinu arī to, ka viņi nemaz nav necili. Viņi ir viņi. Necila biju es pati.

Lai ikvienam izdodas atpazīt sevī lepnību un atrast veidu, kā no tās atbrīvoties!

Vai var sāpēt vairāk?

Thu, 07 May 2020 13:50:00 +0000

- Tev šis ir jāuzraksta! - man teica draudzene pēc tam, kad viņai izstāstīju savu stāstu.

- Es uzrakstīšu, kad būs laiks, - es atbildēju.

Beidzot šis laiks ir pienācis.

Šis ir intīms un dziļi personisks stāsts. Šis ir stāsts no manas dzīves. Kāds, iespējams, pat pārmestu man, ka pārāk vaļsirdīgi dalos ar tik personīgiem stāstiem. Pie velna, ja kāds tā domā. Esmu pateicīgi visiem, kuru atklātie stāsti ir glābuši mani no smacējošajām vientulības sāpēm, no sajūtām, ka esmu viena ar savām problēmām. Tagad esmu gatava dalīties ar savu stāstu.

Es nekad neesmu bijusi mātišķa būtne. Ar vārdu "mātišķa", es domāju - tāda, kura ar sajūsmu ucinās ap bērniem, kura bauda katru mirkli kopā ar mazajiem rupučiem, kura prot visas šūpuļdziesmas. Patiesībā, es pat neesmu izteikti sievišķīga būtne. Piemēram, es nesapņoju par skaistām kāzām, kuplu kleitu un skaistām kāzu bildēm. Viss, ko es vēlējos - būt visu dzīvi kopā ar savu labāko draugu (tā tas pagaidām arī notiek), daudz smieties un, kad pienāks laiks dzemdēt vienu bērnu. Varbūt divus...lai gan, ko es muļķoju, es vienmēr esmu gribējusi mazu ģimeni.

Mana rīcība daudziem ir likusi domāt, ka esmu izteikta karjeriste. Ambicioza. Mērķtiecīga. Lielā mērā es tāda arī biju, taču manu vēlmi pēc savas mazās ģimenes tas nemainīja. Es zināju, ka man būs ģimene. Zināju, ka man būs bērns. Zināju, ka mīlēšu šo bērnu ar visu sirdi, gluži tāpat kā mīlu savu vīru. Man būs mana mazā, idilliskā ģimene. Taču pirms dibinu ģimeni, es vēlējos kļūt neatkarīga, finansiāli stabila un nobriedusi.

Manā dzīvē viss notika atbilstoši perfektajam scenārijam. Sekmīgi pabeidzu augstskolu, izsitos darba tirgū, apprecēju savu mīļoto vīrieti, pieaugu un divdesmit piecu gadu vecumā jutu, ka ir laiks laist pasaulē bērniņu. Tipiski man, pus gadu pirms patiesi sākām censonēt bērniņu, es izlasīju kaudzi informācijas par un ap bērniem. Vēlējos, lai esmu pati labākā māte, ideālākā grūtniece. Es jau mīlēju mūsu vēl pat taisīt nesākto mazuli.

Visiem maniem draugiem, paziņām, kolēģiem jau bija bērni vai vismaz lieli punči. Tas pēkšņi sāka kļūt man tik saistoši. Apbrīnojami, cik daba ir unikāla. Vēl pirms gada es nedomāju par bērniem, bet vienā brīdī man aktivizējās visi hormoni, mātes instinkti, viss kļuva tik skaidrs kā diena - es vēlos bērnu un ir pienācis tas laiks, kuru zināju gaidām. Es būšu mamma.

Taču likteni bija citi plāni, vai arī gaužām sūdīga humora izjūta. Izrādās ieņemt bērnu nemaz nav tik viegli. Mēs ar vīru bijām jauni, veselīgi, nelietojām alkoholu, nepīpējām, bijām fiziski aktīvi. Man nekad nebija ienācis prātā, ka mums varētu būt grūtības tikt pie bērniņa. Visapkārt cilvēki nejauši palika stāvoklī, bet mēs nepalikām. Nelīdzēja nekādi ovulācijas testi. Nelīdzēja pozas, uztura maiņas. Es varētu stāstīt leģendas, ko tik mēs neizmēģinājām, lai ieņemtu bērniņu, bet nekā.

Pirmais neveiksmīgais gads bija tāds jokains. Neviens nezināja, ka mēs nesekmīgi cenšamies tikt pie bērniņa. Vairums prezumēja, ka es joprojām cenšos izsisties darbā, vai, ka mūs vienkārši neinteresē bērni. Ja agrāk izskanēja jautājums vai joks: "kad tad jums būs bērniņš?", "ir tā kā laiks arī jums sagaidāt mantinieku", tad šīs piebildes, es pat nejutu. Taču tagad, katrs vārds bija kā nagla, kas tiek ietriekta miesā. Fakts, ka mēs netiekam pie bērniņa, ir tik kaitinošs - tas liek justies vainīgam, jo tu nemitīgi domā, ka esi kaut ko nodarījusi, lai nespētu tagad dibināt savu ģimeni. Tas liek justies slimam, jo visi var, tikai ne tu. Tas kaunina - redz kāds tu kroplis, nespēj paveikt to, kam esi radīts. Tas moka - tev nekad nebūs savas ģimenes, tu nekad neuzzināsi kā tas ir mīlēt savu bērnu. Loģiski, ka ar šādām sajūtām tu izlem savu neveiksmi paturēt pie sevis, un uz jautājumiem par bērniem smaidi un atbildi kādas jēlības: "vēl nav laiks", vai ko tamlīdzīgu. Taču šie jautājumi/piebildes mežonīgi sāp.

Izrādās, ja pārim gada laikā neizdodas ieņemt bērniņu, tad viņam drīkst uzstādīt diagnozi "neauglīgs". Manu vīru pārbaudīja un ar viņu viss bija lieliski. Tātad vaina bija manī. Pēc šī gada mans ārsts ieteica vērsties pie neauglības speciālista, un to mēs arī darījām. Sākās nākamais nervus kutinošais piedzīvojums. Visu cieņu klīnikām, kuras nodarbojas ar neauglības ārstēšanu. Cik viņu spēkos, tās cenšas padarīt pacientu vizītes patīkamas. Taču tas neko daudz man nenozīmēja, es būtu gatava ārstēties arī šķūnī, ja vien zinātu, ka tikšu pie bērna. Sākumā bija milzīga cerība, ka speciālisti man palīdzēs. Es sāku dzert dažādas hormonālus medikamentus. Es burtiski jutu, kā tie maina mani. Es jau pirmā gada laikā biju savākusies pilnu čemodānu ar baisām emocījām, bet tagad tiku piepumpēta ar hormonāliem medikamentiem, kas visu pastiprināja. Es kļuvu emocionāla, reizēm dusmīga, reizēm depresīva. Mainījās arī mans ķermenis. Daži medikamenti bija labāki, citi sliktāki. Vienu ietekmē, man sākās neracionālas bailes. Piemēram, es nekad nebiju baidījusies lidot, bet pēkšņi biju no tā panikā (un tajā gadā man bija jālido sešas reizes), es pat baidījos braukt ar automašīnu. Pat atceroties visu, kā tolaik jutos, man tagad paliek slikti. Par spīti notiekošajam, es turpināju izlikties, ka viss ir kārtībā. Šaubos, ka kāds manam teātrim noticēja, bet man pašai šķita, ka tēloju lieliski. Pa dienu biju forša, jautra, aktīva darbiniece, draudzene, radiniece - vakaros emocionāli sagrauta, iznīcināta dvēsele, kura jūtas visus nodevusi, nekam nederīga, pretīga, tukša čaula. Staigājoša trūdviela. Nekad vairāk. Es jutos tik vainīga, ka nespēju dzemdēt bērnu. Es jutos tik sagrauta, ka man nekad nebūs savas īstas ģimenes. Es mīlēju savu vīru, bet jutos, ka nodotu arī viņu. Ja mans vīrs būtu kaut drusciņ citādās, es šo visu nebūtu izturējusi. Tieši viņa atbalsts, viņa līdzās būšana, viņa patiesās asaras, kuras lija kopā ar manējām, palīdzēja man izturēt. Viņš nāca man līdzi uz katru tikšanos ar ārstu, bija blakus pēc katras operācijas, kad pamodos. Viņš pārdzīvoja, neko neslēpa un ļāva pārdzīvot arī man.

Bija aizritējuši divi ar pusi gadi, kad mums pienāca rinda uz mākslīgo apaugļošanu. Kāds ir šis process? Pat nezinu, vai spēšu uzrakstīt tieši to, ko par to jūtu. Pārāk duālas sajūtas. No vienas puses, aicinu visas sievietes nepadoties, un, ja ciešat no neauglības - nebaidieties, veiciet mākslīgo apaugļošanu. Lai ko kāds teiktu - tas nav amorāli, šī ir jūsu iespēja tikt pie lolotā bērniņa. No otras puses, ja man tas būtu jāveic vēlreiz - es nezinu, vai to spētu. Pati apaugļošana nav nekas traks. Pat ļoti skaists process, kurā piedalās vīrs, un tev ir iespēja ekrānā redzēt, kā tavā klēpī tiek ielikts mazs bērniņš, kuru tu mīlēsi un saudzēsi visu mūžu. Taču tas, kas jāizdara pirms apaugļošana ir smagā artilērija. Ja līdz šim es jau biju piepumpēta ar "vieglajām" hormonālajām zālēm, tad tagad man vairākas reizes dienā pašai vajadzēja sev vēderā injicēt spēcīgus hormonus. Mana dzīve nemainījās, es turpināju iet uz darbu, es turpināju tikties ar cilvēkiem, turpināju smaidīt, bet iekšēji, es bruku kopā.

Visā šajā posmā es pat sastrīdējos ar savu labāko draudzeni, jo šajā posmā, kad es nespēju ieņemt bērniņu, bet gāju ellei cauri, lai to izdarītu, viņa pajokoja, ka man nepatīk bērni. Kā gan viņa varēja zināt, ka tajā laikā, es piedzīvoju šo emocionālo karuseli, es to viņai nebiju teikusi. Taču manī vairs nebija vietas iecietībai vai loģiskai domāšanai, tā vietā, es izgāzu uz viņas visas samazgas, kas bija manā dvēselē. Es vienkārši ienīdu visus, kuriem bija bērni un visvairāk ienīdu sevi, ka viņus ienīstu. Dēmoni plosīja manu dvēseli. Man likās, ka nebūs no tās palikušas pat atliekas priekš maitu lijām, taču es nezināju, ka man ir paredzēts ciest vēl vairāk.

Pēc mākslīgās apaugļošanas, es savā ziņā atdzīvojos. Man joprojām bija grūti hormonu ietekmes dēļ. Biju tādā jocīgā stāvoklī. Taču es zināju, ka manā klēpī ir bērniņš. Man būs bērniņš. Diemžēl, man nebija lemts redzēt šī bērniņa acis, dzirdēt viņa smieklus. Man nebija lemts kļūt par māti. Dienā, kad uzzinājām analīžu rezultātus, mūsu pasaule sabruka. Todien mūsu pasaulei tika izslēgta gaisma un apklusa skaņa. Mēs eksistējām, bet nedzīvojām. Šo emocionāli smago gadu laikā, mums ar vīru palika arvien mazāk par ko runāt. Dzīvi mēs valkājām kā masku, jo patiesībām bijām brūkoša ēka. Mūs lēnām saēda ķirmji. Naivā cerība, reizēm iespīdināja kādu gaismas staru mūsu tumsā un deva spēku saņemties dienu no dienas izkāpt no gultas, saņemties turpināt izmeklējumus, turpināt iesākto. Mums bija jāgaida nākamā mākslīgās apaugļošanas rinda un ārsti deva lielu cerību, ka tā varētu būt jau pēc dažiem mēnešiem.

Kamēr gaidījām, mans mākslīgiem hormoniem piesātinātais ķermenis apaugļojās dabiski. Tas bija medicīniski izskaidrojami - pēc injekcijām, manas olnīcas darbojās supervaroņa režīmā.

Mums beidzot būs bērniņš! Tumsa pazuda, skaņa atgriezās. Mūsu pasaulē atkal čivināja putni un smaržoja ziedi. Mēs bijām eiforijā. Mēs skaļi izbļāvām visai pasaulei, ka esam gaidībās. Ak, mans Dievs, cik šī laime bija piesātināta. Es nedzīvoju. Es lidoju. Es biju normāls cilvēks. Es nebiju kroplis. Man būs bērns! Mums būs bērns!

Vienlaikus bija stress, lai viss noritētu kā nākas. Ik pēc divām dienām, man tika veiktas analīzes. Man tika izrakstīta kaudze tablešu, lai viss noritētu gludi, un es visu ievēroju kā priekšzīmīgs skolnieks. Kustējos piesardzīgi. Biju perfekta. Uztraukta, bet laimīga.

Vienīgā aktivitāte, kas tobrīd man bija ieplānota, bija MUSE koncerts. MUSE ir pasaules izcilākā koncertgrupa. Esmu bijusi vairākos viņu koncertos un jau mēnešiem gaidīju, kad piedzīvošu šo iespaidīgo šovu. Diemžēl šo šovu neatceros, jo todien mēs zaudējām bērniņu. Stundu pirms koncerta, ārsts USG konstatēja, ka mums ir apstājusies grūtniecība.

Es daudz ko neatceros no tās dienas. Zinu, ka izejot no ārsta kabineta, ne es, ne mans vīrs neraudājām, pat nerunājām. Mēs vienkārši kustējāmies uz priekšu. Kā zombiji. Soli pa solim. Mēs aizbraucām uz koncertu. Man vēl nesāpēja. Es nejutu neko, tikai sevī izplešamies tukšumu. Milzīgu caurumu. Es neko neatceros no koncerta. Kad atgriezāmies mājā, mēs abi iekritām gultā. Apgūlāmies ar mugurām viens pret otru, kā pēdējā laikā pārāk bieži bijām iesākuši gulēt. Tā nebija attālināšanās. Mēs vienkārši zinājām, ka mums sāp tik ļoti, ka mēs nespētu izturēt, redzot otra sāpēs. Guļot kopā ar mugurām, mēs jutām viens otra siltumu un ļāvām sāpēm sevi sākt plosīt. Mēs raudājām visu nakti, līdz spēka izsīkumā aizmigām. Tā pagāja mūsu dienas. No mana klēpja tika iztīrīts bērniņš. Mēs izturējām procesu. Kad bijām ārpus sienām, tad neraudājām un nerunājām. Reizēm izgājām pastaigās, reizēm kaut ko apēdām. Taču lielāko laiku bijām gultā un raudājām. Es nezinu, vai var sāpēt vairāk. Šo gadu laikā mūsu dvēseles jau bija saplosītas, taču tagad ar to atliekām barojās hiēnas. Un mums bija vienalga. Mēs gulējām sarāvušies čokurā un ļāvāmies sāpēm. Vienā šādā raudāšanas reizē, es iemigu. Sapnī manā galvā ienāca vārdi. Vārdi, kuri mūs atbrīvoja. Vārdi, kas atbrīvoja no sāpēm, vārdi, kuri atgrieza mūs dzīvē.

Kamēr es gulēju, vējš manās ausīs iečukstēja: "Tā nav tava vaina". Šie vārdi klusām, maigi un pat nedaudz draiski atkārtojās vairākkārt. "Tā nav tava vaina, tā nav tava vaina, tā nav tava vaina". Tad tie apklusa un vējš teica: "Tagad mosties un pasaki to Aigaram". Es atvēru acis, izstaipījos un konstatēju, ka mans vīrs guļ ierastajā, sāpju pildītajā čokuriņā. Es pagriezos, pielīdu viņam klāt. Viņš atmodās un pagriezās uz muguras, tā ļaudams man ielīst viņa ērtajā azotē. Es samīļoju viņu, cik vien cieši varēju, tad ieskatījos viņa acīs un teicu: "tā nav mūsu vaina". Viņš noskūpstīja mani uz pieres un mirkli klusēja.

Es jutu, ka manu dvēseli vairs nekas nenospiež. Sāpēs bija zudušas. Tās vienmēr paliks daļa no manis. Arī tagad es raudu, šo rakstot. Šīs sāpes ir manas, taču tās mani vairs neplosa. Es pieņēmu lietas tādas, kādas tās ir. Mums, iespējams, nekad nebūs sava, bioloģiskā bērniņa. Taču tā nav mūsu vaina. Mēs nedrīkstam pārstāt dzīvot. Mums ir jādod sava mīlestība kādam citam. Mums ir jāatsāk dzīvot. Ir jābeidz sevi mocīt.

Pēc brītiņa, es vīram teicu: "Ejam ēst?" Viņš atbildēja: "Ejam, esmu badā!" Mēs izkāpām no gultas ar jaunu vieglumu, atstājot vainas sajūtu pagātnē. Mēs pieņēmām zaudējumu un sākām dzīvot no jauna.

Mēs abi atsākām sarunāties kā agrāk - bez smaguma, bez rūgtuma un bez sāpēm. Mēs spējām runāt par savu zaudējumu, par nākotnes plāniem. Nolēmām, ka adoptēsim bērnu, kad būs laiks un vairs neko neplānosim. Ļausim dzīvei ritēt. Pieņemsim savu likteni. Necīnīsimies.

Tā mēs dzīvojām. Es pārstāju lietot jebkādus medikamentus. Es vairs negāju uz neauglības klīniku. Nolēmu, ka nevēlos vilkt sev līdzi diagnozes. Es vēlos vienkārši būt.

Liktenim tiešām ir savāda humora izjūta. Vairākus mēnešus pēc atgūtā miera, mēs vairs neveltījām savu dzīvi bērna ieņemšanai. Atkal mācējām priecāties par dzīvi. Mēs zinājām, ka vēlamies bērnu, bet bijām gatavi visu mūžu dzīvot arī bez tā. Es pat vairs nesekoju savam mēnešreižu ciklam. Es beidzot biju brīva. Es pati sevi atbrīvoju. Tāpēc variet iztēloties mūsu pārsteigumu, kad uzzinājām, ka esam stāvoklī. Bez medikamentiem, bez nekā. Pat bez cenšanās. Mēs pat vairs nemīlējāmies tad, kad ir ovulācija, bet tad, kad vēlējāmies būt kopā.

Es biju gatava, ka zaudēsim arī šo bērniņu. Tāpēc mazajam kurkulītim savā puncī teicu: "Es tevi mīlēšu arī piecas nedēļas, sešas, astoņas..., cik vien ilgi tava dvēselīte vēlēsies palikt kopā ar mani, es tevi mīlēšu arī, ja nolemsi mani pamest". Taču šī dvēselīte bija cīnītāja. 2017.gada 28.maijā mums piedzima veselīgs, brīnišķīgs, skaists dēliņš Knuts, kurš izmainīja visu mūsu dzīvi.

Gaidot šo bērniņu, es nolēmu vairs nelietot medikamentus un sameklēju visparastāko dzemdību speciālisti. Es sev nevilku līdzi vainas apziņu, kroplības izjūtu.

Protams, dzīve nav filma. Nav skaistu beigu - ir dzīve parastā. Pēc bērniņa piedzimšanas, es piedzīvoju pēcdzemdību depresiju sešu mēnešu garumā. Visticamāk, ka mans, hormoniem piegrūstais ķermenis, vēl bija pārāk nestabils, jo depresija izpaudās tik netipiski man. Tas bija kosmoss. Taču arī šo purvu mēs izbridām kā ģimene. Esmu pateicīga vegānismam, kas lielā mērā palīdzēja man sakārtot hormonus. Vismaz man tā patīk domāt.

Kāpēc mana draudzene lika man šo uzrakstīt? Kāpēc es šo rakstu?

Toreiz manai draudzenei tuvs cilvēks piedzīvoja līdzīgas sāpes, kā es. Draudzene bija izmisusi cenšoties palīdzēt savam tuvajam cilvēkam. Lai ko viņa darītu, viņā neklausījās. Viņu nedzirdēja. Tad es viņai pastāstīju kā toreiz jutos es - par sāpēm, par naidu, par dusmām, par kaunu, par visām baisajām emocijām, ko man nācās piedzīvot. Šis mans stāsts palīdzēja draudzenei saprast, ka ir jāpieņem sava tuvā cilvēka sāpes un vienkārši jābūt līdzās.

Mēs katrs dzīves laikā piedzīvojam daudz un dažādas sāpes. Tās nav iespējams salīdzināt. Katram sāp citādāk. Tāpēc nav iespējams iekāpt katra cilvēka kurpītes, nav iespējams pielietot vienu recepti kā palīdzēt. Mēs varam tikai mācīties būt iecietīgi, mācīties pieņemt savu mīļoto neracionālo rīcību, ja tāda rodas, kad viņiem sāp. Reizēm bez vārdiem samīļot un ļaut, lai viņiem sāp. Vienkārši būt blakus un dot sajūtu, ka tu tur būsi vienmēr.

Šajos trīs gados, es patiesi ienīdu cilvēkus. Viņi nebija vainīgi pie mana naida. Es vienkārši jutos tik sagrauta un vientuļa savās sāpēs. Kāda kolēģe man izstāstīja, ka viņai ir divas reizes bijis spontānais aborts. Smieklīgi, bet todien, uz mirkli, kamēr klausījos viņas stāstā, es atjaunoju spēkus, lai turpinātu dzīvot. Tieši apziņa, ka neesmu viena, ka neesmu vienīgā tāda, deva manai novārgušajai cerībai spēku atrast veidu, kā izgaismot manī augošo tumsu. Mums ir jādalās ar saviem stāstiem, ja jūtam, ka spējam ar tiem dalīties. Mēs savās sāpēs neesam vieni.

Kā manā ģimenē ienāca mājmācības ideja?

Tue, 14 Apr 2020 12:03:00 +0000

Var teikt, ka ideja par mājmācību manā ģimenē ienāca pēkšņi, neplānoti un druskucīt amizanti. Līdz pat šā gada vasarai, es nezināju, ka Latvijā vispār ir iespējams mājskolot bērnu. Nezināju, ka eksistē arī tālmācība jau no pirmās klases. Šīs vienkārši nebija manā dzīvē aktuālas tēmas. Tā kā man pašai skolā patika (bērnudārzā neesmu gājusi), tad arī domas, ka kādam varētu nepatikt, manā prātā nelidinājās.

Jau gana agri es gaidīju, kad manam bērniņam apritēs pusotrs gadiņš, un viņš uzsāks pirmās gaitas bērnudārzā. Iztēlojos, cik viņš priecīgs spēlēsies ar bērniem, kamēr es atjaunošu savu karjeru. Mēs vakaros tiksimies, viņš apskaus mani un aizgūtnēm stāstīs, kā viņam gāja bērnudārzā. Tāda standarta idilliska ainiņa bija manā galvā. Nezinu no kurienes tā bija ieperinājusies, taču biju pārliecināta, ka bērniem patīk iet uz bērnudārzu. Biju pārliecināta, ka dārziņš ir obligāts bērnam, jo ko gan es kā māte spētu viņam dot un iemācīt? Tur ir speciālisti, gudri, izglītoti cilvēki. Man nav nekādu pedagoga dotību! Es tak bērnam pat iet uz podiņu nespēšu iemācīt. Vienvārdsakot, biju pārliecināta, ka, ja visi tā dzīvo (bērns iet uz bērnudārzu, vecāks dodas uz darbu), tad šis, acīmredzot, ir ideālais modelis abiem. Galvenais ir atrast pareizo bērnudārzu.

Mums paveicās ar brīnišķīgu pirmo dārziņu, ļoti patīkamu audzinātāju un mazu grupiņu. Pirmajā dienā, kamēr biju blakus dēlam, viņam viss ļoti patika. Jaunas mantas, kaut kas jauns (tobrīd viņam bija divi gadi). Trešajā dienā, kad pirmo reizi atstāju viņu vienu, viņš arī tīri labi tika galā. Ceturtajā dienā viņš pirmo reizi mēģināja palikt arī uz diendusiņu. Nu tas gan gluži labi negāja, bet audzīte brīnišķīgi tika galā. Paņēma Knutiņu klēpītī, kur viņš čučēja diendusiņu. Piektajā dienā viņš saslima. Tas, protams, ir normāli bērnudārza gaitas uzsākot. Biju tam gatava. Izslimojām un pēc nedēļas atsākām no jauna.

Jocīgi, bet, saprotot, kur viņu ved, bērns sāka ļoti pārdzīvot. Raudāt mašīnā, tad dārziņā un tā līdz atvadījāmies. Protams, man bija teikts, ka šādi būs. Tas esot normāli. Pierod, un tādā garā. Taču todien manī kaut kur uzšķinda pirmā pārdomu dzirkstele - ja reiz bērns tik ļoti izrāda, ka viņam negribās uz to dārziņu, varbūt tad nemaz nevajag? (Es saprotu, ka citiem cilvēkiem tā ir obligāta nepieciešamība, jo ir nesavienojams darbs ar bērnu, bet man tā nav). Šo mikroskopisko domu ātri aizgaiņāju. Visi ved savus bērnus uz bērnudārzu. Esmu normāla, un arī es rīkošos kā normāliem vecākiem pienākas.

Diemžēl pēc slimošanas pārtraukuma viņu sagaidīja cita audzīte pie kuras puika nebija pieradis. Tā diena mums beidzās ar to, ka vienpadsmitos man zvanīja, ka jābrauc pakaļ, jo bērns nebeidz raudāt (es biju tāda pati, kā viņš, gandrīz visu laiku bimbāju, jo atstāju viņu tur tādu noskumušu). Mēģināju vēlreiz nākamajā dienā, bet scenārijs bija līdzīgs. Tad viņš saslima otro reizi.

Šajā otrajā slimošanas reizē, es sāku just, ka neesmu gatava viņu vēl atlaist. Jutos nožēlojami. Kas gan es par māti, kura nespēj pārgriezt nabas saisti ar savu jau divus gadus lielo bērnu? Atplīsa vecās brūces no pēcdzemdību depresijas laika, kad biju pārmēru rūpīga. Baidījos, ka šī ir atkal pazīme, ka eju sviestā. Šoreiz gan bija drusciņ citādāk, prāts man lika domāt, ka eju sviestā un vēlme vēl nelaist bērnu dārziņā nav pareiza, bet sirds teica, ka tas ir normāli. Sirds vēstīja: esmu māte un man jāklausās sevī un bērnā. Es zināšu, kad būs īstais laiks. Tiesa apkārtējie cilvēki nepalīdzēja man justies labāk. Bieži dzirdēju pārmetumus un aicinājumus, ka man ir jāsaņemas un jālaiž viņš uz bērnudārzu: tur tak viņam daudz ko vairāk var iedot, kā es. Viņš tur zīmēs, dziedās, socializēsies ar bērniem, labi paēdīs, utt. (Protams, šo man cilvēki teica maigi un ar mīlestību, bet es dzirdēju kā smagus pārmetumus). Man tik ļoti negribējās viņu laist, bet spriedze manī bija milzīga un, baidīdamās, ka paturot Knutu mājās, nodaru viņam pāri, saņēmos palaist bērniņu uz dārziņu trešo reizi.

Šoreiz atkal bija viņa pierastā audzīte. Tiesa, viņš raudāja un pārdzīvoja, ka jāpaliek, bet audzīte viņu daudz ņēma klēpītī un jau pirmās dienas beigās (vedu tikai līdz pusdienas laikam), viņš lēnām atsāka spēlēties. Otrajā dienā jau bija drusciņ drosmīgāks, lai gan arī sāka raudāt jau mašīnā. Trešajā dienā uznāca laringīta lēkme un atkal saslima.

Kaut vai trešā reize man bija mierīgāka nekā otrā. Kaut vai centos pieņemt, ka viss būs labi, tik un tā sirds bļāva: šim ir jābūt vieglāk un harmoniskāk. Tāpēc, kad viņš izveseļojās un man vajadzēja atsākt vest Knutu uz bērnudārzu, es to vairs negribēju pat mēģināt. Es biju nobijusies, nokaunējusies par savu lēmumu. Taču nekādi nespēju saņemties ceturtajam mēģinājumam. Sākumā nevešanu attaisnoju ar to, ka ir vasara un vecmāmiņa bieži ciemosies, bet mani māņu manevri visiem bija pamanāmi un atkal sāku just spiedzi no apkārtējiem.

Es nezināju, ko darīšu pēc vasaras. Vai laidīšu dārziņā, vai nogaidīšu. Biju diezgan apjukusi. Laist negribēju, bet domāju, ka nelaist arī nedrīkst.

Vienu vakaru vīra māte, cita starpā, pajautāja, kā mums iet ar iešanu uz bērnudārzu? Man zosāda parādījās, kad kāds to jautāja. Tāpēc kaut ko nenozīmīgu atbildēju. Viņa saprata, ka izvairos no sarunas un centās mani iedvesmot vai tamlīdzīgi, bet es tik kaut ko atšņācu pretī. Mūsu saruna beidzās ar viņas pa jokam izteiktu teikumu: "Varbūt arī tad pati mājskolosi bērnu?"

Mājskolot? Ko tas nozīmē? Tas ir iespējams? Kas tas tāds ir? Es vairs nedzirdēju neko citu. Manā galvā bija ieperinājies jaunas idejas tarakāns. Tajā naktī es gulēju kādas divas stundas, jo visu pārējo laiku uzraku internetu un lasīju visu par un ap mājmācības tēmu. WOW, kas par jaunu pasauli man atklājās! Lasāmā latviski nebija daudz, tāpēc izlasīju arī angliski daudz rakstu, taču sapratu, ka vēlos ko taustāmāku.

Tāpēc sameklēju internetā cilvēkus, kuri to jau dara - nelaiž bērnu dārziņā vai jau pat mājskolo savas atvases. Rakstīju viņiem vēstules un sev par pārsteigumu saņēmu atbildes. Caur šiem stāstiem sajutos normāla un atguvu mieru. Sajutu, ka nedaru pāri bērnam viņu paturot sev vēl blakus. Vēlāk mani iepazīstināja ar vienu mammu, kurai divi bērni mācās mājā, un es viņu nobēru ar jautājumiem. Ak jēziņ, cik daudz manī bija stereotipu un maldīgu viedokļu. Gan par to, kā bērns socializēs, gan par to, kā vispār bērnam kaut ko var iemācīt, ja jau pats neesi pedagogs, u.tml.

Vēlāk sarīkoju nelielu tikšanos un lekciju ar mājmācības ideju atbalstošu skolas direktoru, tā iepazinos ar brīnišķīgiem, citādi domājošiem vecākiem, kuri mājskolo savas atvases, kā arī uzzināju daudz noderīgas informācijas.

Es apzināti šajā rakstā neiegrimšu niansēs par to, kā tad noris šī mājmācība. Kā tad bērni socializējas un, kā viņi apgūst nepieciešamo. Es vienkārši neesmu tiesīga šo stāstīt, jo mans bērns vēl ir pārāk jauns (varu tik teikt, ka uz podiņa viņš iet iemācījās arī bez bērnu dārza), taču, ja kādreiz kāds vecāks padalīsies ar savu stāstu par viņu ikdienu, to noteikti nodošu arī Jums. Tikmēr, varu ieteikt palasīt šīs ģimenes stāstus: Mana Taka

Es pati nezinu, kāda izglītības forma būs manam bērnam. Iespējams, pēc mēneša, gada, diviem, viņš tik tiešām priecīgs trauksies uz bērnudārzu, un es viņam to neliegšu. Vienlaikus, nemocīšu sevi ar pārmetumiem, ja tomēr mēs abi izvēlēsimies bērnudārzu neapmeklēt. Tāpat, es nezinu vai viņš ies parastā skolā, privātā skolā, mājmācībā, tālmācībā, varbūt kombinētajā mācībā (šo ideju uzzināju no vienas internetā sastaptas sievietes, kura atradusi skolu, kurā var laist bērnu tikai dažas dienas nedēļā, parējās dienās pati māca). Taču zinu vienu, ka izzinot un izprotot arī citādus veidus, kuri nav tik plaši piekopti, es paplašinu savu redzes lauku, kā arī vairoju iecietību un sapratni. Tagad es būšu gatava jebkuram variantam. To varu novēlēt ikvienam.

Redziet, kad pieminu vārdu "mājmācība", vairums cilvēku kļūst agresīvi. Jocīgi, bet tā tiešām ir. Viņi nevis jautā: "Kā bērnam tiks nodrošināta socializēšanās?", bet apgalvo: "Nabaga bērns nemācēs komunicēt ar citiem bērniem!" un tā par jebkuru ar skološanu saistītu tēmu - bērns nemācēs lasīt, bērns izlaidīsies, bērns šo, bērns to. Turklāt, šī tēma bieži cilvēkus uzvelk gluži tāpat, kā politikas apspriešana. Es vēl nespēju izprast, kāpēc tā. Taču šo man reizumis nācās novērot, kad visu vasaru pļerkstēju apkārt par mājmācību. Ikreiz, kad jutu šo agresīvo toni, es ar interesi pajautāju: "Vai jūs kādu pazīstiet, kurš ir mājskolots?" un izrādās, ka nē. Apgalvojumi tiek izteikti tik skaļi, skaidri un nepārprotami, it kā visi, izņemot mani, būtu speciālisti mājmācības jautājumā. Taču es varu Jums apzvērēt, ka visi, pilnīgi visi, vecāki un viņu bērni, kurus šajā savā izziņas posmā iepazinu personīgi (un to ir gana daudz) ir pilnīgi normāli, viņu bērni izglītoti, ātri māk savstarpēji sadraudzēties, priecīgi, citreiz dusmīgi, citreiz trakulīgi. Viņi ir vienkārši bērni. Tādi paši, kā citi bērni.

Nav iemesla bīties no mājmācības. Taču es nemetīšos arī slavēt un teikt, ka šī un tikai šī ir vienīgā pareizā izglītības forma. Tas, ko aicinu cilvēkiem darīt - iedziļinātie, saprast un ar atvērtu prātu izprast arī šo izglītības veidu, jo, iespējams, tieši jūsu bērnam un jūsu ģimenei tā būtu atbalstošākā. Iespējams, nē, bet vismaz satiekot citus mājmācību veicošus vecākus, nebūtu sajūta, ka esiet dažādās frontēs. Jo mēs visi esam viens, pareizāk - vienā frontē. Visi esam vecāki, kur vēlas savam bērnam labāko un, lai ko mēs izvēlētos, tas būs pareizi.

Dzīve ārpus sistēmas

Tue, 14 Apr 2020 11:47:00 +0000

Sakot par sevi, ka es šodien dzīvoju ārpus Sistēmas, es jūtos kā Reino Reinss no agrāk mežonīgi populārā TV seriāla "Renagāts." Tiesa man nav garu brūnu matu, Harley Davidson motocikls un draugs vārdā "Bobijs Varenais šāvējs". Toties kopīgais ar Renegātu ir brīvības sajūta, kas mijas ar patstāvīgu nepatstāvību (tāda pretrunīga sajūta), tāpat ir bieži sajūta, ka tu tāds jokainais esi viens. Salīdzinot ar Reino, mana dzīve ir krietni vienkāršāka, katrā ziņā man nav nepieciešams mocis uz kura mukt no likumsargiem. Patiesībā daudziem cilvēkiem mana šī brīža "netipiskā" dzīve ir viņu ierasta ikdiena no dzimšanas brīža. Tomēr tiem, kuri dzīvo tā, kā es agrāk, es pastāstīšu, kas tad ir mainījies manā dzīvē un kāpēc šobrīd man gribās sevi dēvēt: "ārpus sistēmas esoša".

Jau iepriekš esmu teikusi, ka es īsti neizprotu vārdu "sistēma". Šī vārda definīcija, saskaņā ar Oksfordas vārdnīcu ir: "Savstarpēji saistītu, atkarīgu elementu kopums; veselums, kura daļas ir savstarpēji saistītas (pēc noteiktiem likumiem, principiem) un kuram ir noteiktas funkcijas". Tātad šim vārdam ir ļoti plašs tvērums. Sistēma var būt gan apkures sistēma, gan kapitālistiskā sistēma, gan vēlēšanu sistēma, utt. Šis ir apmēram tas, ko domāju es, tikai es uz sistēmu skatos nedaudz filozofiskāk un individuālāk. Vismaz šīs esejas kontekstā.

Sistēma par kuru es šodien runāju ir mana un man līdzīgo "pareizas dzīvošanas sistēma". To varētu nosaukt arī par manu dzīves uztveres rāmi. Lai būtu skaidrs, kāds tas bija, īsumā to aprakstīšu.

Tātad, kopš sevi atceros, ticēju, ka ir labi jāmācās (t.i. jābūt labām sekmēm, nevis, piemēram, intuitīvi jāizprot dabas ritmi, jāattīsta savi talanti, jāiemācās izprast savas emocijas), ir jābūt čaklam un ir daudz jāstrādā. Lai būtu laimīgs, ir jānopelna kaudze naudas, jāiegūst respekts, vēlams arī vara. To, kura profesija nodrošinās šīs lietas, ir nepieciešams izlemt jau vidusskolā, lai izvēlētos pareizo augstskolu. Tad secīgi ir jāiegūst papīrs, kas ļauj man izvēlētajā profesijā strādāt un tad mērķtiecīgi jāveido karjēra. Kad šķiet, ka visam ir gana stabils pamats izveidots, tad var sākt domāt par bērnu radīšanu. Apmēram tāds manā galvā bija ideālais scenārijs laimīgai un jēgpilnai dzīvei.

Es nevaru nosaukt vārdā, kurš manī ielika šīs vērtības, jo nebija tāda viena konkrēta cilvēka. Šis scenārijs lēnām, kaut kur ap pusaudžu gadiem, ausoties apkārt - kā jādzīvo - vienkārši izveidojās.

Jāatzīst, ka man bija iedalītas visas labākās kārtis, lai es spētu sekmīgi dzīvot savā izaudzinātajā sistēmā. Mans prāts bija tāds, kas atbilda izglītības prasībām, tāpēc viegli spēju nopelnīt labas atzīmes. Manī mita lērums aizturētu dusmu, kuras mani dzina uz priekšu un deva spēku izdarīt drosmīgus lēmumus, kas palīdzēja kāpt pa karjēras kāpnēm. Es biju izskatīga, jauna, ar labu humora izjūtu un sabiedriska, vārdu sakot, man bija viss nepieciešamais, lai labi dzīvotu.

Tomēr nebija miera sirdij. Pēc bērna piedzimšanas (cik ausos apkārt, bērna piedzimšana daudziem palīdz sadzirdēt sevi), es pirmo reizi saņēmos līdz galam sadzirdēt to, ka tas, kā es dzīvoju, vērtības, kuras biju pieņēmusi par savām, nemaz īsti nav manas. Jā, tās, iespējams, kādā dzīves posmā bija man gana labas, taču pienāca laiks izvēlēties: palikt šajā sistēmā, kuru es neizpratu un pat vairs neatbalstīju tās veidojošo likumu un principu kopumu, vai sākt meklēt un veidot sev jaunu sistēmu, pat, ja tā neatbildīs sabiedrības vairākuma prasībām.

Es izvēlējos riskēt. Taču izkāpt nebija (nav) viegli. Prātā ir tik daudz izveidotu sienu, kuras dažbrīd šķiet nepārkāpjamas. Ir kaudze baiļu: Kā es pabarošu ģimeni, ja atteikšos no savas apgūtās profesijas (kas, diemžēl, kādā brīdī jau sāk pārāk asociēties ar savu būtību)? Kā es izdzīvošu? Ko par mani padomās citi? Ko es teikšu skolas salidojumos, ar ko lielīšos? Vai mani kāds vispār uztvers nopietni? Kā tikšu galā ar tuvinieku raizēm par mani? Ja nu mani sāks uzskatīt par neveiksminieci? Ja nu es būšu neveiksminiece? Saraksts ir bezgalīgs un jautājumi ik pa laikam uzpeld jauni.

Protams, ja blakus ir atbalstošs vīrs, kurš spēj finansiāli parūpēties par visu ģimeni, tad var krietni drošāk eksperimentēt ar visādām sevis atrašanas fiņķikļuškām. Taču šis nav mans gadījums, jo impulsu iziet no sistēmas sajuta arī mans vīrs, un šo ceļu mēs uzsākām iet kopā. Līdz ar to mēs abi esam šajā nedrošības posmā. Tomēr tas ir labi, jo vismaz līdz šim, tieši brīžos, kad ir viss grūtāk, sanāk viss labāk. Tajos brīžos izdodas sadzirdēt sevi, kā arī tad var pārbaudīt ticības stiprumu savai izvēlei .

Kā notika iziešana no Sistēmas? Laikā, kad aktīvi dzīvoju pēc sava iedomātā dzīves scenārija, man viss gāja kā smērēts. Darbi nāca viens par otru labāki. Zināšanas pieauga. Pārliecība par sevi kā jomas speciālisti vairojās un attiecīgi bija vieglāk strādāt. Arī alga patstāvīgi auga. Savā ziņā, es jau 25 gados izdzīvoju sapni, kuru biju būvējusi būdama pusaudze. Es biju iztēlojusies kādai jāizskatās veiksmīgai sievietei, un es lielā mērā tāda biju. Vismaz ārēji. Iekšēji es biju mazs jokupēterīts, kuram gribās visu laiku blēņoties, smieties un neuztvert dzīvi nopietni. Šis jokupēterīts šad tad atrada veidus kā izsprukt ārā no manis, graujot iespaidu par mani, kā nopietnu speciālisti (interesanti, kā kolēģi uztvēra šo manu nopietnās sievietes un iekšējā muļķa cīņu?!?) Taču es allaž atradu spēku saņemties, koncentrēties un turpināt īstenot savu dzīves scenāriju. Laiks gāja un sevis apspiešana, kā arī dzīvošana pēc vērtībām, kas nemaz nebija manas, kļuva nomācoša. Arvien biežāk izjutu nepatiku pret savu nodarbošanos. Arī ikdiena ārpus darba nešķita man piederoša. Centos to mainīt nomainot vienu izcilu darba vietu pret citu (jo vieglāk taču ir vainot darba vietu), taču pēc sākotnējās sajūsmas par kaut ko jaunu, ātri iezagās grūtsirdība un sajūta, ka arī šis nav mans. To, protams, es neapzinājos. Bija jābūt kādam citam iemeslam, jo darba vietas man tik tiešām bija brīnišķīgas. Turklāt es nemaz nezināju, ka var arī dzīvot citādāk. Manā paziņu lokā nebija dullo, kuri nestrādā "parastu" darbu. Starp maniem draugiem nebija tādu, kuri ir mākslinieki vai vienkārši dīvainīši. Manā informācijas burbulī bija tikai tādi paši ļaudis, kā es. Saprotams, ka citādu dzīvi es nespēju iztēloties. Ja kādreiz apspriedu kādu atšķirīgo, tad tā bija vai nu jūsmošana par šo "talantīgo" vai aprunāšana, ka tas ir baigais dīvainis: atkarībā no tā, cik ārēji lieli panākumi bija atšķirīgajam.

Tomēr 2017.gadā viss mainījās. Strauji tuvojās laiks, kad man bija jāpaziņo - atgriežos darbā vai iešu prom. Toreiz, būdama vēl savos vecajos rāmjos, bet jau cītīgi rāpjoties no tiem ārā, es pirmo reizi sāku rakstīt publiski esejas. To, ka es vēlos būt rakstniece, es uzzināju jau sen, kad pirmo reizi centos uzrakstīt grāmatu. Diemžēl šī nodarbošanās man nešķita iespējama, tāpēc to nedarīju iepriekš. Taču tagad es pirmo reizi rakstīju publiski. Protams, es vispirms apaudzēju savu vēlmi rakstīt ar idejām, kā ar to pelnīt. Apguvu visādas interneta fišķas, štukoju un domāju. Diemžēl, ja sev par mērķi izvirzīju "pelnīt", es vairs nespēju rakstīt. Galva bija tukša. Nebija nekā. Secināju, ka pelnīt ar rakstīšanu nav mana lieta. Es izlēmu, ka atgriezīšos darbā, bet turpināšu rakstīt priekam. Paskatījos kalendārā, man bija atlicis vēl gandrīz gads māmiņas algā, kad vienkārši baudīt rakstīšanas procesu. Tā arī darīju. Nebija vēlmes nopelnīt. Par to vairs nedomāju. Pieņēmu, ka atgriezīšos vecajā dzīvē, tik lūdzos, lai es spētu saglabāt balansu un neiekrist vāveres ritenī, kad aizmirstu visas tās vērtības, kuras biju ieguvusi esot prom no visa.

Līdz ar šo manu lēmumu, mainījās arī viss turpmākais. Es sāku veidot šo blogu, bez mērķa, bez nekādiem uzstādījumiem. Rakstīju jebko, kas ienāca prātā tikai tāpēc, ka man patika rakstīt vai šķita, ka vēlos kaut ko pastāstīt. Es sāku veidot arī savu sociālo projektu www.putnuburis.lv, tādējādi cerot, ka varēšu palīdzēt citiem. Man galvā sabira idejas romāniem, kurus sāku rakstīt. Idejas turpina birt nu jau tik daudz, ka vairs nespēju visas pierakstīt. Tā es tik rakstīju un auklēju bērnu. Viss turpmākais notika pats no sevis. Sāka nākt piedāvājumi lasīt lekcijas, es piekritu un iemīlēju šo nodarbi. Es jau agrāk jutu, ka man gribētos būt lektoram, tikai nezināju, ko varētu stāstīt. Kad man palūdza pastāstīt par to, ko rakstu, piemēram, par bezatkritumu dzīves veidu, par minimālismu, par savām pārdomām par ideālu darbu vai ideālu pasauli, es ar prieku piekritu. Tā es atklāju, ka man ļoti patīk publiski uzstāties. Turklāt es vairs nekautrējos sev atzīt, ka man tas patīk. Dažas no šīm lekcijām manā maciņā ienesa arī naudu. Es gan dodos visur, kur aicina, pat, ja nemaksā, bet priecājos par katru apmaksāto darbiņu.

Tā es lēnām sapratu, ka turpinot darīt to, kas patīk no sirds, viss pārējais vienkārši notiks. Tā arī viss notika. Iespējas, kā nodrošināt iztiku sākām saredzēt vietās, kur agrāk to neredzējām. Diez gan strauji sāka transformēties mana domāšana, rāmis, jeb sistēma pilnībā nomainījās. Es pat pieņēmu domu, ka man nav jāatgriežas juristes darbā tikai tāpēc, ka man ir diploms, jo zinu, ka mana ambiciozā daba mani ātri ievilks vecajās lamatās, un es domāšu tikai par karjēru. Tā vietā biju gatava iet mežā sēnes lasīt un nodot tās par naudu, lai tikai varētu turpināt rakstīt. Vārdu sakot, darīt tādu darbu, kas man nelaupa radošumu, bet atbilst manām vērtībām. Tā es nolēmu neatgriezties savā vecajā sistēmā. Vairs neredzēju, ka to spētu. Visa mana uztvere bija mainījusies un tā joprojām turpina mainīties. Vienā essejā pat nav iespējams uzrakstīt, kas ir mainījies, kā es domāju tagad, jo tas šobrīd pastāvīgi transformējas. Es visu laiku izķeru dažādus gļukus savā prātā, kurus pārformēju un caur katru transformāciju, atklāju jaunu, brīnišķīgu pasauli un citus informācijas burbuļus.

Viens no piemēriem, turpinot darba attiecību tēmu, bija iedoma par "labajām/sliktajām" profesijām. Kopš mazotnes uzskatīju, ka pārdevēja ir slikts un pazemojošs darbs. Galvā skanēja tik daudz teicienu: "Mācies labi, lai nav veikalā par pārdevēju jāstrādā"! Kāpēc tieši šī profesija bija kritusi nežēlastība, es nezinu, taču tā bija. Bieži pat uz pārdevējām skatījos ar tādu kā žēlumu. Tagad man tas šķiet smieklīgi, bet skaidri atceros, ka jutos slikti, ka man, baltrocītei, tik viegls darbs, tik liels piķis, bet nabaga sievietei jāvergo pie kases. Es taču neko nezināju par šo vai citu sievieti, bet tikai piespraudītes "pārdevēja" dēļ prezumēju, ka viņai dzīvē grūti gājis. To, ka kādam šī profesija patiesībā ir bijis aicinājums kopš mazotnes, es pat iedomāties nespēju. Ja arī kāds man to teica, es to vienkārši nedzirdēju. Dzīvoju savā pārliecībā.

Taču tagad, kad citādāk uztveru informāciju, es pat savos līdzcilvēkos atklāju, ka starp tiem ir tādi, kuri kopš mazas meitenes vecuma sapņo par pārdevējas darbu. Tiesa, neviens nevēlas garas stundas, darbu brīvdienās un mazu algu, bet tā jau ir cita tēma par nelabvēlīgiem darba apstākļiem, un tādi ir arī jurista profesijā. Taču cilvēks mīl to, ka spēj palīdzēt klientam izvēlēties preces, ieteikt, komunicēt, parunāties. Cilvēkam patīk skaitīt naudu, aptaustīt daudz jaunu lietu, utt.

Es jau priecājos, ka spēju tolerantāk lūkoties uz šo profesiju, bet, acīmredzot, man bija jāpierāda sevi. Tā man nāca piedāvājums uz pusslodzi dažus mēnešus strādāt nelielā ģimenes veikalā ieber.lv, kas ir Zero Waste veikals, par pārdevēju. Esmu patiesi priecīga par šo iespēju. Es vairs neredzu tikai birku: "pārdevēja", es redzu tik daudz iespēju: Iespēju socializēties, iepazīt cilvēkus, veicināt zaļu dzīves veidu, u.tml. Esmu priecīga, ka nekaunos no šīs profesijas, un manam aprobežotajam prātam šī ir milzīga uzvara.

Šādas un līdzīgus aizspriedumus es atklāju sevī mītam arvien biežāk, taču prieks, ka tagad spēju uz tiem paraudzīties no malas un mierpilni atvadīties, tādējādi kļūstot atvērtāka un iecietīgāka.

Iespējams, es nepareizi lietoju šo vārdu: "sistēma", taču kaut kādā veidā, es jūtos tā it kā dzīvotu ārpus tās. Jo vairāk izdaru tā, kā "nemēdz" darīt, jo vairāk jaunas zināšana, pārliecības, citādas vērtības ieplūst manī. Es pat brīžiem jūtos tā, ka varu vērot sevi, savu dzīvi un domas tā kā no malas, un tajos brīžos tiešām redzu tādas kā mazas kustīgas kopiņas, kuras čum un mudž, bet tikai daži staigā tām apkārt, iekāpj vienā, otrā, trešā, bet nebaidās vienkārši klīst apkārt un priecāties par pasaules skaistumu. Savukārt vairākums, kuri čupiņās dzīvo pat nenojauš, ka viņu pasaulītei nemaz nav sienu un, ka viņu pasaulīte ir tikai maza čupiņa blakus citām mazām čupiņām.

Iet pret straumi

Sat, 11 Apr 2020 14:55:00 +0000

Paceliet roku, ja jums reizēm ir sajūta, ka ejiet pret straumi! Manā iztēlē šobrīd augšā uzšaujas roku jūra. Kāds, iespējams, pacēla roku, jo nodomāja, ka vaicāju par to sajūtu, kad šķiet, ka viss ir grūti - nauda nepelnās, bērni neklausa, darbā nevedās. Šoreiz ne par to, bet gan sajūtu, kad jūties viens un nesaprasts. Kad šķiet, ka runā citā valodā. Kad centies kolēģim izskaidrot ideju, viņš māj ar galvu it kā saprazdams, bet viņa atbilde liecina: "ņifiga vecīt tu nesaprati!" Taču skaidrot vēlreiz jums vairs nav spēka un tā tu paliec ar savu ideju, savām pārdomām un sajūtām. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka ļoti daudziem ir šī sajūta, ka reizēm brienam pret straumi, jo galā redzam to, ko visi citi atsakās ieraudzīt.

Ja kādreiz šāda sajūta mani pārņēma reizi pa reizei, tad tagad visu savu dzīvi esmu pārvērtusi par apzinātu rāpšanos Niagāras ūdenskritumā. Kā tas tā notika, es vēl nespēju saprast. Reizēm šķiet, ka es vienā brīdī pārstāju izvēlēties virzienus kurp iet, bet ļāvu vējam, lai tas mani vienkārši aizpūš. Tā es atčoknījos dzīvojam savu šī brīža dzīvi, kas ir sasodīti aizraujoša, un es to nemainītu ne pret ko, tomēr tā ir biedējoša. Tieši par šīm bailēm vēlējos uzrakstīt.

Es tik tiešām neatceros, kas bija tas mirklis, kad es sāku apšaubīt pilnīgi visu. Pat apšaubīt to, ko apšaubu, un tad to, ko apšaubu, ka apšaubu. Es vienkārši sāku dzīvot tādā Sokrātiskā stilā, kurā nemitīgi uzdodu jautājumus un diskutēju. Tik atšķirībā no šī slavenā čaļa, visas manas diskusijas notiek manā galvā un nekādas dižās atziņas nerodas. Es vien kārtējo reizi nonāku pie rezultāta, kur pieķeru sevi darām to, ko reiz domāju, ka nekad nedarīšu. Viena no šādām lietām bija vegānisms. Tas ienāca manā dzīvē negaidīts. Nebija nedz baisu video, nedz draugu vai paziņas, kas pavilktu sev līdz. Nekā. Vien bērna piedzimšanas fakts un nemitīgi jautājumi sev: "kāpēc es to ēdu?" Pāris dienas mans prāts pats ar sevi padiskutēja, un es nolēmu pamēģināt iztikt bez gaļas, tad bez piena produktiem, tad bez olām...tā tas sākās. Šajā lēmumā es viss smagāk sajutu, cik grūti ir darīt kaut ko tādu, ko nedara visi. No praktiskā skatu punkta raugoties, mūsdienās būt par vegānu paliek arvien vieglāk - strauji pieaug dažādu vegānisku aizstājējproduktu klāst, kafejnīcās tiek piedāvāti vegāniski ēdieni. Man problemātisks bija tikt pāri emocionālajai pusei.

Iedomājieties. Es visu mūžu uzaugu pārliecībā, ka gaļa un piena produkti ir vitāli svarīgi izdzīvošanai. Veģetārieši ģībst aerobikas nodarbībās, vegāni mirst no bada, utt. Kad nolēmu atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, es biju tikko laidusi pasaulē bērnu, es zīdīju mazuli, un man bija vitāli svarīgi uzņemt pietiekami kaloriju, lai pietiktu gan man, gan bērnam. Es neko nesajēdzu no uztura, no uzturvielām no dajebkā, kas man būtu jāsajēdz. Man bija tikai sajūta, ka es vienkārši vairs nespēju ēst dzīvniekus. Ikreiz, kad redzēju gaļu, man bija slikti. Desu maizes vairs nesniedza agrāko gandarījumu. Es vienkārši vairs nespēju ēst tā, kā ēdu agrāk. Sākumā es spiedu sevi palikt pie vecajiem paradumiem, jo bailes nodarīt sev vai bērnam pāri, bija milzīgas, tikmēr sāku meklēt informāciju. Par laimi manam ceļam uz vegānismu pievienojās draudzene, un kopā šo ceļu bija iet vieglāk. Abas veicām savas jaunās dzīves pētīšanu un izzināšanu no dažādām pusēm, dalījāmies un mācījāmies.

Mani draugi, tuvinieki un paziņas raizējās par mani. Nemitīgi mudināja mani atsākt ēst "normāli". Taču es, cik spēju, izlikos stipra un pārliecināta par savu nostāju, jo nedrīkstēju izrādīt savas bailes. Man bija jāizliekas, ka esmu pārliecināta par savu izvēli, citādāk es to nespētu īstenot. Taču es nebiju ne tuvu tik droša, kā centos izrādīt ārēji. Kā gan es varēju būt par to droša? Šis vegānisma piedzīvojums bija kas jauns arī man. Saprotams, ka es baidījos. Sekojot savai sirds balsij, es sāku rīkoties pretēji tam, kā man bija visu mūžu.

Par laimi, fakti nāca par labu manai izvēlei. Man uzlabojās veselība, garstāvoklis un es strauji iemācījos gatavot pusdienas no augiem. Mans ķermenis lēnām attīrījās, mazinājās hormonu radītā depresija, uzlabojās miegs, uzlabojās veselība. Es joprojām neticēju acīm redzamajam, tāpēc sāku nodot asins analīzes. Tikai tad, kad ieraudzīju lieliskos rezultātus, noticēju, ka ar mani viss būs ok. Vegānisms nav nekas slikts. Šo saprotot, auga mana pārliecība un kļuva krietni vieglāk iet par šo izvēlēto ceļu. Biju tā piepumpējusi savu galvu ar Vegānu idioloģiju, ka kļuvu pat agresīvs un uzbāzīgs vegāns (joprojām esmu, bet tā tāda normāla blakne). Taču galvenais, kas mainījās bija atnākusī apjausma: "Ja es tik maldīgi varēju ticēt, ka man vitāli svarīgi ir ēst dzīvniekus, varbūt es kļūdos arī par visu citu?" Šajā apjausmā iederas arī šaubas par to, ka arī Vegānisms tikpat labi var nebūt panaceja nedz veselīgai dzīvei, nedz planētas glābšanai. Es zinu tikai to, ka būšu vegāns kamēr mana iekšējā balss teiks, ka tas ir ok, nevis akli sekošu tam, ko saka vairākums.

Nedomāju, ka vegānisms bija tā pirmā lieta, kuras dēļ tik ļoti mainīju savu dzīvi, bet katrā ziņā šī mana izvēle radīja pamatīgu sajūtu, ka soļoju pret pamatīgu straumi. Pamest darbu, pārdot savas mājas, atteikties no ierastās dzīves arī bija grūti, taču nevis paši notikumi bija sarežģīti paveicami, bet gan mūžīgi blakus esošās bailes darīt neierasto.

Es vienmēr esmu bijusi krājēja. Nevis mantu, bet naudas. Kopš saņēmu savu pirmo oficiālo algu pirms miljons gadiem, es atvēru krājkontu un sāku tajā noguldīt naudu. Sākumā tie bija 20 lati mēnesī, vēlāk simti. Agrāk es baidījos no "grūtajiem laikiem". Iekšā bija sajūta, ka tādi nāks un man allaž ir jābūt uzkrātām vairākām algām, lai justos droši. Šī mana īpašība ir forša un, pateicoties tai, es šobrīd varu atļauties dzīvot tādu dzīvi kā dzīvoju. Taču es esmu mainījusies un drošību vairs nesaskatu materiālā izteiksmē. Es vairs nejūtu tās bailes, kādas man bija agrāk. Tāpēc es tagad dzīvoju pilnīgi citādāk. Es apzināti tērēju visu naudu. Es to neizšķiežu, drīzāk ieguldu tur, kur gribu un nebaidos palikt bez graša. Nebūs naudas, ēdīšu to, ko dārzs dot. Protams, šāda mana rīcība atkal rada bažas manos mīļajos. Cilvēki raizējas kā es spēju tā dzīvot, vai es neiebraukšu auzās. Viņu bažas ir pamatotas. Nav jau nekāds prāta darbs mainīt savu ekonomiski prātīgo dzīves pieeju pret bohēmiski ķerto tikai tāpēc, ka man sirds tā liek. Taču, ko lai padara, ka tā mana sirds ir palikusi tāda trakulīga. Es melotu, ja teiktu, ka nebaidos vai nešaubos, taču sajūta šādi dzīvot ir tik laba, tad kāpēc tā nedzīvot? Tomēr šī atkal ir upe un, es atkal eju pret straumi.

Piemērus es varētu minēt daudz un dikti: es apsveru bērnu mājskolot, es krāsoju māju netipiskā krāsā, es neplānoju atgriezties sistēmas darbā, u.c., bet visiem kopīgs ir viens - šī sasodīti debīlā sajūta, ka eju pret straumi. Un šo straumi veido krāces no bailēm. Reizēm prātoju, vai šīs bailes ir mana īpatnēja rakstura īpašība, kura rodas no iekšējiem kompleksiem? Vai arī šīs ir normālas, racionālas bailes, kuras būtu ikvienā cilvēkā, kurš pārāk bieži izvēlas rīkoties citādāk, kā pieņemts vairākumam? Daudzi teiks: "Ja kaut ko dara vairākums, tad tas tāpēc, ka tā ir labākā un ērtākā izvēla. Viens, divi, trīs cilvēki var kļūdīties, bet nevar būt tā, ka kļūdās visi." Ja vien es spētu dzīvot ar šādu pārliecību! Taču es nespēju. Arvien vairāk pārliecinos, ka ar faktu: "tā dara visi" nepietiek. Cilvēkus vada paražas un bailes no citādā. Šīs bailes pēdējā laikā esmu izjutusi tik bieži, ka drīz viņas saukšu par draudzenēm.

Es allaž cenšos esejas pabeigt ar kādu atziņu, bet šoreiz nekā. Šis raksts bija domāts vairāk man pašai, palaist pasaulē savas bažas, sajūtas un iztukšot savu emocionālo bagāžu. Jā, tā ar mani allaž notiek, kad rakstu. Es tā kā attīros. Tāpēc piedod, lasītāj, ja velti iztērēju tavu laiku, dodot tev lasīt savas pārdomas, kurās nav atziņu. Ceru, ka tādas būs Tev un Tu varēsi padalīties ar mani par to, kā sokas Tev tajās reizēs, kad nolem darīt lietas citādāk.

Un tā sistēmā pazūd cilvēks

Sat, 11 Apr 2020 14:52:00 +0000

2020 gads manā ģimenē iesākās diezgan grūti. Šķita, ka viss ir brīnišķīgi, bet čiku briku un nekā, viens it kā nieciņš, bet es atklāju, cik vāja ir mana nervu sistēma. Mans dēls noķēra vēdera vīrusu, un viņam ilgstoši bija šķidra vēdera izeja, kā rezultātā viņš nedaudz atūdeņojās, un mums bija nepieciešams pāris dienu padzīvot slimnīcā pie NaCl sistēmas. Patiesībā, šis nebija nekas traks. Pilnīgi ierasta parādība bērniem, arī dzīvošana slimnīcā un NaCL sistēmas nebija nekas ārkārtējs. Taču man, kā mammai tās bija šausmas. Izrādās, kad manam bērnam kaut kas notiek un, ja tiek iesaistītas slimnīcas, es krītu panikā. Izrādās, mans vīrs ir tāds pats kā es. Varu tik teikt, ka nabaga mūsu dēls, ka šim senči tādi nestabili. Tā jau nav feini, kad rokā dur adatas, dienā vismaz astoņas stundas jābūt mierīgam, kamēr laiž sistēmu, nedrīkst pamest palātu un vēl ik pa laikam liek dzert zāles, nodot analīzes un tamlīdzīgi. Taču šim vēl senči galīgi švaki un pārdzīvo. Taču mēs esam labi vecāki, mīloši un no šī notikuma mācāmies, tāpēc jau tagad aktīvi strādājam pie sevis, lai spētu mierīgāk uztvert notiekošo. Tomēr stāsts ne par mums, bet sistēmu, šajā gadījumā slimnīcas sistēmu.

Vispirms gribu pateikt milzīgu paldies visam slimnīcas personālam (nesaukšu slimnīcu), jo savās emocijās es nevaru un negribu vainot kādu konkrētu cilvēku. Gan dakteres, gan medmāsiņas, gan sanitāres, visi bija tādi kādi cilvēki ir, kāds mīļāks, kāds skarbāks, kāds laipnāks, kāds smaidīgāks. Kāds pateica kādu dusmīgāku repliku mums, kuru, protams, es dramatiski uztvēru, kāds atkal pasmaidīja vairāk, bet visi darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un, cik vien labi spēdami. Mana patika vai nepatika ir tikai mana darīšana. Tāpēc, stāstot, cik slikti kāds ir rīkojies, atcerieties, ka tas ir tikai mans skatījums, jo es to uztveru caur sevi, savām emocijām un saviem filtriem.

Sākšu pašu stāstu. Tātad, nokļuvām slimnīcā. Uz slimnīcu es aizbraucu pati, jo jutu, ka labāk vajadzētu laikus pārbaudīties. Mani sagaidīja patīkamas māsiņas, daktere vispār bija burvīga, smaidīga, sirsnīga un iejūtīga. Izmeklēja Knutiņu un secināja, ka vajadzētu palikt nodaļā. Es piekritu un mūs pavadīja līdz palātai. Bez liekas vilcināšanās, mūs aizveda uz procedūru istabu, kur Knutam rokā ievadīja katetru. Gaužām nepatīkama padarīšana, ja tas jāveic divgadīgam bērnam, kuram grūti atrast vēnas. Taču mans brašais puika tika galā godam. Todien pirmo reizi ievēroju, cik mans mazais dēliņš ir spēcīgs un saprotošs. Viņš cieta, bet neārdījās. Pat nerāva nost roku, vien pār vaigiem lija lielas krokodila asaras, un viņš gaidīja, kad tas beigsies. Palātā, pats iekāpa gultā un ļāva pievienot sistēmu. Tā sākās mūsu ceļojums.

Pirmā diena pagāja tādā kā neziņās miglā. Es pirmo reizi biju slimnīcā (parastā slimnīcā), neko nenojautu par tās kārtību. Kamēr sāku saprast, kas un kā, diena ritēja uz priekšu. Bija jānodod visādas čuru un kaku analīzes. Tad vienas zāles jāiedod, tad otras. Lēnām centos saprast, cikos ved pusdienas vai pašiem jāiet pakaļ un tamlīdzīgi. Tā pagāja pirmā diena un pienāca nakts (atkal uzslava slimnīcai - pirmajā naktī ļāva pat tētim palikt pa nakti).

Tā kā Knutam pirms iemigšanas vēl pilēja vēnā NaCl sistēma, tad māsiņa brīdināja, ka ienāks naktī un to noņems. Mēs ar vīru izstrādājām ģeniālu gaismu stratēģiju. Respektīvi, lai bērnu nepamodinātu pēkšņa gaisma, kad māsiņa nāks trubiņu noņemt, mēs atstājām gaismu vannas istabā un drusciņ pavērām durvis. Līdz ar to viņš gulēja tādā kā vieglā krēslā, bet māsiņai ienākot, bija nepieciešams vien nedaudz vairāk atvērt durvis, lai redzētu, kur trubiņa. Māsiņa mūsu izgudrojumu saprata un izmantoja to. Protams, Knuts pamodās, jo viņš nav no stingrajiem gulētājiem, taču pēc procedūras ātri iemiga atkal. Viņš drīzāk noknosījās nekā pilnībā atmodās.

Tā mēs priecīgi snaudām un snaudām, līdz BAMS...sešos no rīta ienāk māsiņa ar kaut kādu asins skābekļa mēraparātu un termometru. Šī māsiņa arī saprata mūsu ģeniālo gaismas sistēmu, taču tas nemainīja to, ka Knuts pārbijās, kad kāds svešinieks stāv pie viņa gultas un cenšas aparātā iebāzt pirkstu. Pēc mirkļa, sapratis, ka atrodas blakus mammai, viņš pats iedeva pirkstu (to aparātu viņš pazina un labprāt dod pirkstu) un līdz ar medmāsas aiziešanu aizmiga atkal.

Manī uzvirmoja stress. Ķermenis bija saspringts jau no paša rīta. Protams, es kopumā biju ļoti satraukta, jo sveša vide, visādas manipulācijas, raizējos par bērnu, bet apstāklis, ka naktī visu laiku nākas pēkšņi izrauties no miega (pusnaktī sistēmas, sešos mērījumu dēļ) manu saspringumu palielināja. Taču es sapratu, ka šis ir nepieciešams, nebija jau izvēles. Gulēt visu nakti ar trubu nebija iespējams. Tikai nespēju saprast, kāpēc tas pirksta mērījums. Sāku prātot, vai atnākušas kādas analīzes, kas pēkšņi tādā nelaikā lika veikt mērījumus (seši no rīta nav patīkams laiks). Taču māsiņa teica, ka mērījumi perfekti,tāpēc nomierinājos un iemigu no jauna.

Pienāca jauna diena. Pirmās dienas migla jau lēnām izkliedējās un sāku skaidrāk ievērot slimnīcas kārtību.

Neiedziļināšos dienas notikumos, citādi baigi gari sanāks. Tāpēc īsumā: sasodīti grūti ir nosēdēt palātā ar divgadīgu bērnu, kuram visa diena ir jāpavada pie sistēmas. No rīta bija nomainījies personāls. Šīs dienas medmāsiņas (viena baltā, otra sarkanā uzsvārcī) es dēvētu par salīdzinoši skarbākām. Darīja savu darbu labi, tik tādas skarbākas. Aizrādīja mums, kā palāta pārāk nekārtīga. Kad bija kāda ķibele, nekautrējās pārmest manu, kā mammas neizdarību, bet es viņas saprotu, viņas bija tādas rūpīgākas un vairāk centās kontrolēt situāciju. Vienkārši tādas viņas bija un punkts. Kādam šī maiņa patiktu labāk, citam mazāk. Tāpēc atgādinu vēlreiz, šis nav stāsts par kādu konkrētu ļaunu cilvēku, bet par sistēmu.

Pārsteigumi sākās otrajā naktī.

Šajā naktī NaCl sistēma jau bija iztecināta pa dienu, tāpēc Knutiņš varēja uz nakti iet gulēt bez trubiņas. Viņš, protams, skuma, ka apsaitēta rociņa, bet bija priecīgs, ka drīkst kustēties. Arī es slīgu miegā mierpilna, zinot, ka šonakt varēsim izgulēties, jo nebūs jāņem nost trubiņa. Kvalitatīvs miegs mums visiem noderēs. Tā kā Knuts ilgi gulēja diendusiņu, mēs uz nakti iemigām tikai ap desmitiem. Drošības pēc atstāju ieslēgtu vannas istabā gaismu, lai, ja kāds ienāk nebūtu jāslēdz lielais, spilgtais istabas apgaismojums. Tā mēs abi guļam, guļam, līdz Knuts četros piečurā gultu. Dzīvē tā gadās. Viņš pats pat līdz galam nepamodās. Es nopriecājos, ka mums vēl ir brīva otra - mammai paredzētā gulta, kur es pārcēlu Knutu un gulējām tālāk. Par palagu nomaiņu nesatraucos, izdarīšu to no rīta. Man šķita loģiski četros naktī necelt brēku par sačurātu palagu. Man rūpēja tikai mūsu abu miegs, kas šajā stresa pilnajā situācijā, bija vitāli nepieciešams.

Taču kas tev deva! Sešos no rīta - BAMS durvis atsprāgts vaļā un, gana skaļi runājot, ienāk māsiņa sarkanajā uzsvārcī ar mēraparātu rokā. Knuts izbijies iztrūkstas un pielec sēdus. Sāk raudāt. Tad saprot, ka tas pats aparāts un dod pirkstu. Māsiņa saka: "Man labāk patīk vidējais pirksts", mans miegainais, izbijušais divgadnieks, īsti nesaprot, kas notiek, un spītīgi dod rādītājpirkstu, bet viss beidzas labi un māsiņa tiek pie otra pirksta. Es pilnīgi šokā - vai tiešām šos mērījumus veiks katru rītu? Nolemju neuzsākt diskusiju, jo alkstu ātrāk atgriezties pie klusuma.

Kamēr aparāts mēra, ko nu tas tur mēra, es medmāsiņai pastāstu par piečurāto gultu. Viņa saka, ka ienesīs palagu. Es apsolu, ka nomainīšu pati. Galvā tik domāju, kaut viņa ātrāk ietu prom, un mēs varētu atgriezties pie gulēšanas. Kad viņa runā, es iekšēji lūdzos, kaut viņa klusāk runātu, lai Knuts spētu vēl iemigt. Pēc mērījumu paņemšanas viņa dodas prom, Knuts atgriežas guļus stāvoklī un slīgts atpakaļ miegā. Es izpūšu gaisu. Te atkal atveras durvis un šī jautā: "a temperatūru izmērīji?" Es paskaidroju, ka nav temperatūras un jau jūtu, ka manī kāpj dusmas, jo sešos no rīta mums neļauj gulēt. Te pēkšņi atkal atveres durvis un pilnīgi ikdienišķā, ne drusciņ pieklusinātā veidā, viņa ienāk un noliek palagu. Kas būtu ok, bet tad viņa atceras man pastāstīt, ka palags jānomaina. Mēs taču tikko to jau izrunājām. Es tik atbildu: "Jā, jā, visu izdarīšu!" Nevaru sagaidīt, kad beidzot mēs paliksim vieni. Par laimi Knuts jau tā kā guļ, vismaz mieg ciet. Viņa ierauga analīžu trauku un izdomā man vēl atgādināt, lai atceros, ka rīta čura jānodod. Es gribu jau sprāgt. Ir seši no rīta. Man blakus guļ slims bērns, kuram nepieciešams miers un miegs, kas ir vitāli svarīgs atlabšanai, bet tā vietā man sešos no rīta viena māsiņa nolemj stāstīt kaudzi ikdienišķu faktu it kā mēs sarunātos dienas vidū!!!

Fuuu...viņa beidzot aiziet, izslēdzot manu ģeniālo izgudrojumu - vannas istabas gaismu. Knuts aizmieg, bet manī vēl kādu laiku vārās dusmas, līdz miegs uzvar, un es gandrīz iemiegu. Gandrīz...jo BĀC! Durvis atsprāgts. Gaismas ieslēdzas. Spilgtā gaisma. Šoreiz medmāsiņa baltajā uzsvārcī nāk pie mums. Knuts spilgtās gaismas iztrūcināts spēji pielec augšā no gultas, tad trokšņa un svešinieka klātbūtnes dēļ sāk paniski raudāt (iztēloties, kas par stresu nakts vidū). Medmāsiņa (šī gan runā klusāk un maigāk) saka: "Viss labi, viss labi, man tikai asinis vajag." (Šādi droši vien radās vampīru žanrs, nakts vidū, ārstiem nākot pēc asinīm). Izrādās, ka 6.30 otrajai māsiņai ir nepieciešams no Knuta paņemt trīs trauciņus ar asinīm priekš analīzēm. Lieki piebilst - bērns panikā. Raud. Taču izdzīvojam, jo katetras dēļ tas nav sāpīgi, bet šoks, ka tas tiek darīts pēkšņi, miegā un no apsaitētās rociņas, kas viņam šajās dienās ir tāds sāpīgs notikums, izsauc manā bērna loģisku paniku. Māsiņa aiziet. Es palieku ar pārbijušos bērnu. Neticami, bet man izdodas Knutu nomierināt un vēlreiz iemidzināt. Laikam pārguris.

Divdesmit minūtes vēlāk ienāk pirmā māsiņa (pulksten gandrīz septiņi). "Nu, jums čura analīzēm ir?" Es vienkārši šokā! Kāda čura. Viņš taču tikko piečurāja gultu, viņš vispār guļ, kā es varu no bērna septiņos izspiest čuru priekš analīzēm?!? Es atbildu, ka nē, mēs taču guļam. Viņa tik nosaka, ka viņiem vajagot čuru priekš rīta analīzēm. Aiziet un aizcērt durvis. Mūsu vārdu apmaiņa Knutu nepamodina. Paldies, Dievam! Taču es aizmigt vairs nevaru. Guļu un cepos. Nesaprotu, kāpēc tas viss jādara no rīta tik agri. Rakstu draudzenei, kura agrāk strādāja slimnīcā, lai man izskaidro. Man ļoti nepatīk dusmoties, ja neizprotu visu līdz galam. Guļu, iekšēji cepos un gaidu atbildi.

Sarkanā, skaļā medmāsiņa atkal ienāk un sāk mainīt sačurāto palagu, kas, protams, ir skaļš process. Es taču būtu to nomainījusi uzreiz pēc pamošanās, taču nē, viņa pušs, elšs un maina. Pa vidu vēl aizrādot, ka palātu ir jāsakārto. Es dzirdu, ko viņa saka, bet neklausos, jo visu laiku raizējos, kaut Knuts nepamostos. Viņam taču vajag izgulēties. Visa nakts otrā daļa bijusi stresa pilna, kaut viņš varētu vēl pagulēt. Turklāt, nodzīvot ar mazu bērnu mazā palātā ir gana grūti, jo ilgāk viņš gulēs, jo arī mums, vecākiem, būs vieglāk.

Kad gulta ir saklāta, māsiņa tik pasaka: "vispār ir jāceļas augšā, drīz brokastis vedīs!"

Es izkāpju no gultas, sāku tīrīt palātu un saprotu, ka Knutam nav lemts gulēt.

Tikmēr mana draudzene man atraksta īsziņu, kur paskaidro, ka šādi notiek, jo medmāsiņām no rīta ir jānodod maiņa. Viņām pienākumos ietilpst šo rādījumu, analīžu nodošana, kā arī savām kolēģēm ir jānodod maiņa smuki, respektīvi, nenomainīts palags būtu necieņa pret kolēģiem un savu pienākumu nepienācīga veikšana.

Protams, pirmajā mirklī, es vēlos uz kādu dusmoties. Kā mans, tā mana bērna miegs un miers bija traucēts. Tas ikvienā izsauc dusmas. Es gribētu teikt, ka māsiņa sarkanajā uzsvārcī ir baigā ****, jo redz kā viņa uzdrīkstējās mūs traucēt. Taču vai viņa vainīga? Viņa vienkārši apzinīgi pilda savu darbu. Ja no savām atmiņām es noņemu nost emocijas un savas personīgās sajūtas, varu teikt, viņa neko sliktu neizdarīja. Tomēr cilvēcīgi es jūtos sūdīgi. Es biju slimnīcā ar mazu bērnu. Tas jau nav patīkami. Pa dienu jau notiek visādas sarežģītas procedūras. Mūsu brīvība ir ierobežota, jo nedrīkstam atstāt palātu. Mūsu paradumi ir mainīti. Mēs esam izsisti no sliedēm. Tā tas dzīvē gadās, tā tas ir. Izveseļosimies un atkal viss būs labi. Taču vai obligāti ir nepieciešams šo uzturēšanos slimnīcā padarīt vēl grūtāku? Vai nepieciešams šis mežonīgais stress naktī (agrā rītā) tikai tāpēc, ka noteikumos ir paredzēts, ka pirms maiņas nodošanas ir jāizdara tas, tas un tas! Brīdī, kad viss notiek pēc papīriem, pazūd cilvēks, pazūd cilvēcība.

Nedomāju, ka cilvēki, kuri strādā slimnīcā, izvēlējās tur darbu, lai ar prieku čakarētu citus. Nē, esmu pārliecināta, ka visi tur strādājošie vēlas palīdzēt, cik vien spēj. Pat reizē, kad mūs salamāja, tas bija tāpēc, ka māsiņai bija atkal jāpārliek katetra. Ne jau viņa par sevi tad domāja, jo šī procedūra aizņem vien piecas minūtes, bet par bērnu, jo nevienam nepatīk darīt sāpes mazajiem rupučiem. Visos cilvēkos ir redzams, ka viņi ir ar mīlestību sirdī, emocijām, patiesu labestību, taču, ja jāstrādā 24 stundas no vietas, jāievēro noteikumi, kuru neievērošana, kaut loģikā balstīta, apdraudētu šo cilvēku darbu un viņi zaudētu iztiku, liek sašļukt un reizumis būt rupjākiem, skaļākiem vai aizmirst par tādām pacienta vajadzībām kā miegs un miers.

Es nevaru vainot vai dusmoties uz personālu, ka viņi veic savus pienākumus. Tāda vienkārši ir sistēma. Es joprojām līdz galam neesmu atradusi priekš sevis pilnīgu "sistēmas" definīciju. Šis vārds tiek lietots daudz un dikti, taču šajās dienās, esot slimnīcā, es tik izteikti jutu, kā sistēmā pazūd cilvēks. Neeksistē loģika un cilvēcība. Jo, ja tā eksistētu, tad tiktu domāts par to, kā izraisīt mazāku stresu bērnā, lai tas ātrāk atveseļotos. Nevienam vairs nav noslēpums, ka stress dara slimu, prieks dziedē. Taču tā tas ir, tā tas ir bijis, tā ir sistēma.

Ko tad darīt? Pirmā doma šajā situācijā - ir mainīt maiņu nodošanas laiku, ja šis būtu noticis sešos vakarā, tas neizraisītu nekādas sajūtas nedz man, nedz manam bērnam. Tomēr tik vienkārši lietas nemainās. Tā sistēmā tikai mainītos viena lieta pret citādu lietu. Papīri, noteikumi, kārtības nerisina situāciju. Politiķi, ministri un priekšnieki nerisina situāciju. Tikai cilvēki paši to maina. Kad katrs mēs būsim īsti, loģiski, iecietīgi, bezbailīgi, tad mainīsies arī sistēma. Šajā gadījumā, es varu tikai apdomāt notiekošo, saprast, ka es nedusmojos un slimnīcas personālu, atbrīvot sevi no liekām dusmām, ar mīlestību izturēties pret visiem un pastāstīt Jums pārējiem savas pārdomas. "Sistēma" nav nekas slikts, tā ir un būs vienmēr mums apkārt, taču bailēs pazūd cilvēks, un tad pazūd cilvēcība. Ja, piemēram, cilvēks nebaidītos un visi dzīvotu mīlestībā, tad līdzīgas situācijas ātri pazustu.. Šajā situācijā, personāls, secinājis, ka noteiktajā laikā bērniņš saldi guļ, nodotu maiņu tāda, kāda tā ir, viņu kolēģi to saprastu, un visas procedūras tiktu veiktas tad, kad bērnam tas radītu mazāk stresa.

Tāpēc, lai ko Jūs savā dzīvē dariet, jūtiet tajā sirdi un mīlestību. Nekad neļaujiet bailēm sevi vadīt. Nepazaudējiet sistēmā sevi. Varbūt kādreiz pastāstīšu Jums par savu pieredzi dzīvojot ārpus sistēmas, varbūt tā man izdosies vairāk paskaidrot savas domas. Tikmēr, novēlu Jums visiem laimi!

Ar labu nakti! Šodien es dodos gulēt. Mājās, savā gultiņā.