Zane Nuts - Mirkļi

Stāsts par Līgu Rimšu

Mon, 01 Mar 2021 15:55:00 +0000

Līga Rimša - Eglīte ir pensionāre, kura viena dzīvo kādā lauku mājiņā. Taču viņa ir arī kas vairāk - viņa ir dzejniece. 2019.gadā viņa beidzot īstenoja savu sapni un izdeva savu pirmo satīriskās dzejas krājumu "Vēlos būt deputāte", vēlāk 2020.gadā sekoja jau nopietnāks dzejas krājums "Ko nezina sfinksa".

Viņa noteikti nekvalificējās kā saistoša un interesanta dzejniece, lai spētu piesaistīt lielās izdevniecības, kas segtu šo grāmatu izdošanu. Nedz viņa slavena, nedz skandaloza, nedz arī zina kā sasniegt šos izdevējus. Toties viņai bija sapnis un viņa mērķtiecīgi tiecās uz tā īstenošanu.

Pierakstījusi savus dzejoļus kladītē, Līga devās uz tuvāko bibliotēku un pārrakstīja tos datorā. Viņa sameklēja redaktori, kas, pēc viņas vārdiem, tekstus pamatīgi iztīrīja un Līgu gana izskoloja. Tad viņa sameklēja uzņēmumu, kas par samaksu, organizē grāmatas izdošanu. Šīs maksas ir gana lielas. Pat nelielas tirāžas veido ar četriem cipariem rakstāmus skaitļus. Taču Rimšas kundzi tas neatturēja. Tas nešķistu nekas iespaidīgs, ja viņai naudas būtu daudz, tomēr tā nav. Līgas pensija ir tik maza, ka pat Latvijas minimālā alga, skatoties uz to, smejas vēderu turēdama. Kā Līga Rimša panāca grāmatas izdošanu? Lūk, tas ir stāsts par neatlaidību.

Viņa vērsās gan pie savas pašvaldības, gan kultūras biedrībām un lūdza sniegt atbalstu. Cik nu, kurš varēja, tik palīdzēja. Naudiņas joprojām trūka, tāpēc viņa devās mežā un lasīja sēnes un ogas, vāca visu, ko varēja nodot pret naudu. Citi lasa sēnes, lai nopirktu aliņu, bet Līga Rimša, lai īstenotu savu sapni.

Pat neskatoties uz savu cienījamo vecumu un veselības stāvokli, viņa cēlās no rītiem un devās mežā, līdz vajadzīgā summa tika savākta.

Es pirmo reizi satiku Līgu savas otrās grāmatas "Zosāda" atvēršanas svētkos. Viņa pienāca mani apsveikt:

- Beidzot es personīgi satieku šo slaveno rakstnieci.

Pēc tik glaimojošas un patīkamas uzrunas, mana uzmanība, protams, saasinājās. Es gan tielējos un atbildēju:

- Nedomāju gan, ka mani varētu dēvēt par slavenu.

- Bibliotēkās pēc Jūsu pirmās grāmatas rindā jāstāv!

Es sirsnīgi pasmaidīju par šīs kundzes pieticību, diez vai vairums cilvēku slavu vērtē pēc bibliotēkas rindas. Tad vaicāju pēc viņas vārda.

- Esmu Līga Rimša, es arī rakstu. Patiesībā, es ļoti vēlētos ar Jums iepazīties un parunāties kādreiz. Diemžēl veselības dēļ, es nevaru ilgāk uzkavēties.

Es apsolīju aizbraukt pie viņas ciemos. Tā arī darīju. Nedēļu vēlāk aizbraucu un viņas pieticīgo lauku māju, kur šī kundze bija uzklājusi man galdu un sagatavojusi tēju. Todien uz uzzināju viņas sapņus, viņas aizraujošo, bet smago dzīvesstāstu un to, kā pēdējos desmit gadus viņa mērķtiecīgi gājusi sava sapņa - grāmatas izdošanas - virzienā. Apbrīnojami. Esmu gandrīz divas ar pusi reizes jaunāka par Līgu, bet, kad runājām par rakstīšanu, mēs bijām identiskas. Vienāds entuziasms, aizraušanās, prieks un gandarījums, vienāds spars un mērķtiecība.

Viņa šīs grāmatas nav izdevusi, lai kļūtu bagāta. Patiesībā lielāko daļu grāmatu viņa ir sadāvinājusi cilvēkiem. Kad es izteicos, ka vēlos grāmatas iegādāties, viņa atmeta ar roku: - Tak es Jums tās uzdāvināšu! - Es atteicos no viņas piedāvājuma un uzstāju uz iegādāšanos. Viņa pat nezināja, kādu cenu, lai nosauc.

Latvijā tiek gana kritizēti pašizdoti autori, tiek pelts, ka tie ir nekvalitatīvi, ka neprot rakstīt, ka vēl daudz jāmācas, utt. Kā it visā - tajā ir daļa taisnība, bet tik pat liela daļa aizspriedumu. Šī kundze izdeva savas grāmatas pati, viņa īstenoja savu sapni, viņa ir laimīga un viņas grāmatas ir gan kvalitatīvas, gan dzejoļi uzrunājoši un aizraujoši. Vai viņa kādam ir nodarījusi pāri, ka šīs grāmatas izdevusi un īstenojusi savu sapni? Gluži pretēji, viņa iedvesmo.

Šobrīd man ir tāds finansiālais stāvoklis, ka vēroju sauli un ceru, ka mežā ātrāk sēnes sāks augt, jo nepieciešami līdzekļi grāmatas izdošanai. Ir viegli padoties, viegli nolaist rokas, kad konti tukši, taču tad es atceros Līgu Rimšu un vienkārši zinu - es nekad nepadošos! Es esmu bagāta, tikai šodien konts ir tukšs. Savus sapņus vari iznīcināt tikai tu pats, taču to nevajag darīt. Ir jāsapņo un saviem sapņiem jātic. Neļaujies muļķīgiem attaisnojumiem, kāpēc nesapņot - esmu par vecu, par nabadzīgu, par sagrautu, par depresīvu! Sapņo...sapņiem nav ierobežojumu. Un kādu dienu, iespējams tad, kad būsi kādu sapni aizmirsis, šie sapņi īstenosies.

Mana pirmā baskājainā vasara

Sat, 11 Apr 2020 14:58:00 +0000

Pašas pirmās baskājainās vasaras man aizritēja bērnībā. Uzaugot mazpilsētā, džagāt apkārt bez apaviem bija ierasta lieta. Taču pieaugot, šis paradums mazinājās, līdz izzuda vispār. Pēdējos padsmit gadus basas pēdas noāvu vien retu reizi: atpūšoties jūrmalā, ciemojoties pie kāda laukos vai reizēm parkā. Manas pēdas pilnībā piederēja apaviem. Daudziem, daudziem apaviem (agrāk biju ar tiem apsēsta).Šovasar, ievācoties privātmājā ar savu pagalmu, turklāt - atgriežoties savā dzimtajā mazpilsētā, manas mazās pēdiņas atguva bērnības brīvību.

Viss sākās nevainīgi: šad tad, izejot pagalmā, piemirsu uzvilkt sandales, reizēm dodoties vakara pastaigā piefiksēju, ka apavi atkal palikuši mājā...nu tā maz mazītiņām manas kājas pierada pie brīvības un vairs nevēlējās atgriezties apavu cietoksnī.Tā kā man tagad ir gaužām maz apavu, turklāt tie, kas ir, ir kedas un vasarai tās nepiestāv, tad gaužām dabiski es sāku visur doties bez tupelēm. Pat veikalos mēdzu mierīgi iesoļot kā tāds hipijs. Gāju garās, garās pastaigās bez apaviem. Braucu ar auto plikām pēdām. Es biežāk aizmirsu uzvilkt apavus, nekā atcerējos.Vasaras sākumā es nedaudz raizējos par savu neapzināto izvēli. Es jutu, ka man ļoti patīk dzīve bez apaviem, taču baidījos, ka tas varētu ietekmēt manu pēdu ādas biezumu. Jau iepriekš reizēm saskāros ar pārāk biezu ādu uz papēžiem, diez, cik bieza tā uzaugs, kad nobradāšu savas pēdas pa raupjo asfaltu? Šobrīd, kad ir klāt septembris un gaisa temperatūra lēnām slīd lejup, secinu, ka man ir maigas jo maigas pēdiņas. Tiesa, netīrākas, kā apavu laikmetā, bet no biezās ādas nav ne miņas. Kur es biju rāvusi šo iedomu, ka basaskājaina dzīve varētu man kaitēt? Vai tie bija kārtējie mīti, kas laika gaitā ieviesušies sabiedrībā? Vai arī man vienkārši paveicās?

Es nezinu un pat nevēlos šo izpētīt, lai uzzinātu patiesību, tad zudīs burvība par šo atklājumu.Tiesa baskājainajai vasarai ir savas "blaknes": ir sasodīti grūti atgriezties pie apaviem! Vakar nostaigāju kedās pusi dienas, un man, goda vārds, šķita, ka pēdām sākās depresija.Šo eseju rakstu ar draisku un drusciņ piemīlīgi nostaļģisku noskaņojumu. Pirmā rudens mēneša sākums radīja vēlmi atskatīties uz aizritējušo vasaru. Un, lai gan kopumā man šī vasara bija darbīga un nogurdinoša, viss, ko atmiņās kavēšanās brīdī spēju atcerēties un sajust, bija tas, cik daudz šovasar esmu tuvojusies dabai un, cik daudz atgriešanās pie tās man ir devusi.

Tie, kas mani nepazīst personīgi, nepārprotiet: es neesmu mežā dzīvojošs, kokus apskaujošs hipijs (lai gan arvien biežāk man velk arī uz koku samīļošanu). Esmu diezgan ikdienišķs cilvēks, kurš straujo ikdienu galvaspilsētā nomainīja pret mierīgāku dzīvi mazpilsētā un tagad izjūt šī lēmuma saldos augļus.Mūsu dzīvi veido tik daudz notikumu. Gan darba dzīvē, gan ikdienā, gan ģimenē mēs piedzīvojam aizraujošus mirkļus. Es viennozīmīgi varu teikt - mana līdzšinējā dzīve ir bijusi piesātināta, piepildīta un strauja. Taču, kad lūkojos atpakaļ, kad cenšos atcerēties patiesas laimes brīžus, es neatceros nevienu gadījumu, kad bradāju caur lielveikala džungļiem, lai nopirktu ideālo šmotku. Es atceros gadījumus, kad pamatīgā lietusgāzē skrēju mājās kopā ar draugiem izmirkuši kā žurkas un pēkšņi nolēmām lēkāt pa peļķēm. Es atceros sajūtas, kad gulēju zālē, saules apspīdēta un ļāvu spārei uzlidot uz pleca. Atceros siltu vasaras vakaru vēju. Atceros basas kājas rīta rasā!Ja laimei ir kāds sabiedrotais, tad man šķiet ka tā ir daba. Jo vairāk es ļauju sev iziet laukā no telpām, jo biežāk mani apciemo patiess prieks, mīlīga eiforija un tāda silta kņudoņa ķermenī, kuru man patīk dēvēt par laimi.Novēlu visiem basas kājas, mierpilnu dzīvi un biežu laimi.Ar patīkamu pēcgaršu pēc šī raksta uzrakstīšanas, došos čučēt! Saldus sapnīšus.

Pārgājiens un Es

Sat, 11 Apr 2020 14:50:00 +0000

Došanās garos, izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību. Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros.

Es, diemžēl, nekad neesmu piedalījusies nevienā masu pārgājienā. Mani mulsina dabisko vajadzību nokārtošanas jautājums. Zolīdi pārgājieni ilgst parasti vairākas dienas. To laikā neizbēgami rodas dabiskā vajadzība gan pa mazam, gan pa lielam. Esmu tik kautrīga, ka mulstu ikreiz, kad tas jādara pie dabas krūts. Parasti es brienu dziļi mežā, lai mans plikais dupsis būtu slēpts svešām acīm, bet pārgājiena laikā tak es jau būšu piekususi no paša gājiena, lai vēl censtos aizmukt no pūļa ikreiz, kad mans urīnpūslis liks par sevi manīt.

Vēl mana spilgtā iztēle radīja bažas par gulēšanu. Ja nu es atpalieku no pūļa, un lielai daļai soļotāju pa ceļam ir bijusi vajadzība “pa lielo”, tad pastāv iespējamība, ka man būs jāmeklē telts vieta mīnu laukā.

Tikai nepārprotiet mani, neesmu pret masu pārgājieniem. Vienkārši mana infantilā fantāzija rada pārspīlētas domas par iespējamām problēmām.

Taču man ir viens stāsts par pārgājienu.

Es izlasīju Šerilas Streidas grāmatu “Mežone”. Burvīga, drosmīga grāmata. Iesaku to visiem izlasīt!

Pēc grāmatas izlasīšanas paziņoju vīram: “Mēs iesim pārgājienā!” Apmēram desmit minūšu laikā bijām izdomājuši maršrutu un datumu. Viss pārējais šķita mazsvarīgs. Maršruts bija Ainaži – Rīga gar jūras krastu, datums bija jūlija vidus. Pārgājienam trenējāmies tikai vienu reizi. Tā bija pastaiga pa pludmali, kas izrādījās paredzēta nūdistiem. Pēc tās nodomāju, ka nieks vien ir noiet 150 km pa jūras krastu. Tā bija mana pirmā kļūda.

Otrā kļūda bija maršruta neizpētīšana. Trešā kļūda – neatbilstošs ekipējums.

Mums katram plecos bija pa mugursomai, ko aizņēmāmies no draugiem. To izvēlei bija viens kritērijs – lielums. Somas piekrāvām ar lietām, kas ar katru noieto soli mums atgādināja, ka esam idioti. Telts, ko stiepām līdzi vien bija 4 kg smaga. Tai bija pat priekšnams. Kam pie joda pārgājienā ir vajadzīga telts ar priekšnamu! Līdzi paņemtais apģērbs un pārtika arī neizturēja saprātīga cilvēka kritiku. Lai kā man nepatīk izmest pārtiku, bet pēc divām noietām dienām mums to nācās darīt, citādi miskastē būtu jāizmet mugura.

Lai vai kā, pienāca tā diena un mēs devāmies ceļā. Līdz Ainažiem mūs aizveda ar mašīnu. Līdzko mašīna manam skatienam nozuda, es jau sajutu “nu ir sūdi” sajūtu. It kā vēl nekas nebija noticis, izņemot sajūtu, ka soma ir daudz par smagu, laikapstākļi daudz par aukstu. Pie tam vēl solīja vētru, mēs esam galīgi svešā vietā un īsti nezinām, kurp doties. Tomēr asinīs vēl kūsāja entuziasms un ignorēju veselo saprātu. Jūru atradām viegli.

Ārā vēl bija dzestrs rīts, kas saldēja vairāk kā biju iztēlojusies, tomēr sildīja cerība, ka diena vēl iesils.

Kādu brīdi gājām gar jūras krastu, aizrautīgi čalojām. Tad priekšā plīvoja pārāk zaļa un augsta zāle, kas iestiepās dziļi jūrā. Smilšainais krasts sāka samazināties un pārtapt par zaļganu purvainu duļķi zem kājām. Bet mēs tik turpinājām iet uz priekšu. Bija noiets jau pārāk daudz, lai ietu atpakaļ. Kaut kad jau jābeidzas tām zālēm. Tomēr tās nebeidzās. Zāles stiebri palika arvien garāki, līdz slējās virs mūsu augumiem, laupot jebkādu iespēju saskatīt šī murga galu. Kad ieraudzīju pirmās beigtās vardes, kas skalojās man gar kājām, man kļuva nelabi. Bet, kad paspēru pirmo beigto čūsku, panika ielīda manī kā ērce, kas neplāno pamest manu ķermeni. Cenšoties saglabāt savu veselo saprātu, mēs metāmies iekšā jūrā, līdz atstājām zaļo briesmoni aiz muguras. No satraukuma es pat nejutu, cik auksts ir ūdens, jo mani sildīja adrenalīns. Kad purvaino, duļķaino, zāļaino ūdeni nomainīja pazīstamais, brūnais jūras ūdens, tas bija man līdz dibenam. Atskatoties uz krastu, mēs beidzot ieraudzījām kopainu. Tā bija baisa. Jutos kā šausmu filmā “kukurūzas bērni”, tikai kukurūzas vietā bija smilgas (laikam, neesmu biologs). Nākotne arī neizskatījās spožāka. Cik acis radīja, skaistais, līdz šim man pazīstamais, jūras krasts bija zudis. Mums bija divas izvēles iespējas. Viena – padoties un iet atpakaļ, otra – paļauties uz cerību, ka pēc nākamā līkuma zāles beigsies. Mēs bijām naivi un paļāvāmies uz cerību. Kādu laiku bridām pa jūru. Kāju muskuļi sāka pagurt, adrenalīns vairs nespēja mūs sildīt, un ķermeni pārņēma aukstums. Ap to pašu laiku arī mūsu pleci sāka just sliktā ekipējuma smagumu. Lēnām mūs pārņēma izmisums. Iebriduši jūrā līdz ciskām, mēs nemitējāmies iet. Taču aiz katra nākamā līkuma skatam pavērās vien zaļās pļavas. Vienā brīdī, kad ūdens jau pamatīgi saldēja, sapratām, ka ir jāsaņemas un jāiet krastā. Izraudzījāmies vietu, kas attāli līdzinājās takai un slājām uz to. Saule jau bija zenītā. Kamēr atradāmies ūdenī, tā nespēja mūs sasildīt. Toties tuvojoties krastam un, ļaujot garajai zālei atkal ieskaut mūs, sakām nojaust, cik silta būs šī diena. Tas gan tobrīd nešķita svarīgi, jo atkal ar kājām bijām iebriduši pretīgajā zampā. Vīrs gāja pa priekšu, lai pārliecinātos, ka manā ceļā atkal neuzrodas pa baisai čūskai. Es sakopoju visus spēkus, lai nesāktu vemt. Soli pēc soļa mēs gājām caur šo purvu, līdz gultne palika sausāka un tīkamāka. Kad, beidzot, varēju uzelpot, sapratām, ka mums nav ne jausmas, kur atrodamies.

Kad plānojām pārgājienu, man bija noteikums – iztikt bez telefona. Šis piedzīvojums mums ir jāiztur bez mūsdienu tehnoloģiju izmantošanas. Tie izslēgtā veidā mums bija līdzi ārkārtas gadījumiem. Lai cik nogurusi jutos, vēl nebiju gatava salūst un ieskatīties telefonā, lai noteiktu atrašanās vietu.

Ilgi neprātojot, mēs turpinājām iet uz priekšu. Galvenais bija atstāt baiso pļavu. Pēc kāda kilometra vai diviem (mums nebija nekāda orientiera, lai noteiktu attālumus, ko esam nogājuši), beidzot sasniedzām šoseju. Saule bija sākusi svilināt. Sākumā tas šķita patīkami, bet kad gājām gar šosejas, uz kuras notika remonts, malu tā kļuva jau neciešami karsta. Apmēram sešu stundu laikā mēs bijām piedzīvojuši gan kārtīgu pārsalšanu, gan pārkaršanu. Pleci sāpēja un kājas alka atpūtas.

Kad nolēmu doties pārgājienā, es iztēlojos Latvijas skaistās pludmales. Man virs galvas lidos kaijas. Es iegrimšu pārdomās. Tajās atradīšu savus dziļākos ūdeņus. Gaidīju pa kādai atklāsmei. Es viennozīmīgi nebiju iztēlojusies, ka iešu gar pēc svaiga piķa smirdošu šoseju. Es nebiju plānojusi, ka vēl pirms pusdienām jutīšos salauzta un man nebūs atnākusi neviena atklāsme. Manī kūsāja vien dusmas un pārgurums. Nebija pat kur apstāties, lai uz mirkli atpūstos. Bija jāiztur, līdz šis posms beigsies. Es pat vairs neatceros, kā mēs nokļuvām atpakaļ pie jūras. Atceros, ka pa ceļam atradām izkārtni, kurā noskaidrojām, ka zaļo briesmoni sauc par Randu pļavām. Tās stiepjas 20 km garumā gar jūras krastu. Ja, mēs būtu kaut minūti veltījuši maršruta izpētei, mēs būtu to zinājuši.

Kad beidzot apsēdos jūras krastā, atpūtināju kājas, vīrs mani jau mudināja iet uz priekšu. Mums bija jāpaspēj līdz Salacgrīvai. Laiks bija paskrējis vēja spārniem. Es dusmīgi paskatījos uz viņu. Ja skatiens spētu nonāvēt, viņš jau būtu miris.

Skaisto jūrmalu mums izdevās izbaudīt vien mirkli, jo pēkšņi pārplīsa debesis. Strauji sāka līt lietus, kas acumirklī mūs pārvērta par slapjām, patvērumu meklējošām žurkām. Lietus mēteļi saplīsa jau to uzvilkšanas procesā.

Izmisīgi traucāmies uz priekšu. Lietus lāses spēcīgi sitās mums sejā. Tā mēs sasniedzām Salacgrīvas estrādi, kurā noģērbām slapjās drēbes, uzvilkām sausas, un no līdz paņemtajiem miskastes maisiem uztaisījām jaunus lietus mēteļus.

Ja gribējām tikt pie siltām pusdienām, mums bija jāturpina iet. Un mēs gājām. Lietus lēnām mitējās, tomēr mēs neriskējām noģērbt savu bruņutērpu. Nav ne jausmas kā mēs izskatījāmies, bet, laikam pietiekami interesanti, lai pie mums apstātos velotūristi no Ķīnas un kopā nofotografētos.

Salacgrīvu mēs sasniedzām. Pusdienas dabūjām. Kaut mēs bijām gājuši tikai pus dienu, bet es jau novērtēju iespēju nomazgāt muti, izmantot tualeti un pasēdēt uz cieta koka sola. Ar tualetes papīriem piemētātā tualete oda pēc kanalizācijas, tomēr man tā bija pieczvaigžņu viesnīca.

Kafejnīcā mēs atradām veloceļu karti. Nu mums beidzot bija kaut neliela iespēja iegūt nojausmu kurp jāiet. Sekojot kartei, iebridām mežā. Tas bija skaists skujkoku mežs. Beidzot varēju baudīt dabu, iegrimt pārdomās. Tikai pārdomu nebija. Eksistēja tikai soļi. Viens pēc otra. Es tos skaitīju. Piešķīru tiem vārdus. Es dungoju dziesmas. Centos visiem spēkiem aizmirst sāpes. Tās bija visur – plecos, mugurā, kājās, pēdās. Viss smeldza, bet bija jāturpina iet. Mums bija jāatrod, kur nakšņot. Pēc dienā piedzīvotā es vēlējos gulēt smilšainā pludmalē, prom no mošķiem. Bet mūs bija ieskāvis pasaku mežs un neviena taka neveda uz jūru. Mēs to dzirdējām, bet nespējam sasniegt. Bailes neļāva mums riskēt un novirzīties no takas. Tāpēc tik soļojām un soļojām, pārkāpdami savu spēju robežu. Saule jau laidās jūrā, kad sasniedzām krastu. Es saļimu jūras smiltīs. Tikmēr vīrs uzslēja telti. Pat iemigt bija grūti. Tieši apguļoties, es izjutu, cik ļoti bija cietis mans ķermenis. Tomēr nogurums ņēma virsroku, un mēs aizmigām.

Smagā diena bija notrulinājusi mūsu spriešanas spējas. Mēs nemanījām vēju, kas pieņēmās spēkā. Mēs aizmirsām par jūru, kas spēj paplašināt savu krastu. Mēs saldi gulējām, līdz telts siena vēja spēka ietekmē uzgūlās uz mūsu ķermeņiem.

Pēc pamošanās biju apjukusi. Maigās jūras viļņu skaņas, kas ieaijāja mani miegā, tagad šņāca kā nezvērs. Vējš auroja. Lietus sprakšķēja. Paskatījos uz savu vīru, kurš ar savu ķermeni centās pasargāt mani no uzbrūkošās telts sienas. Piecēlos sēdus un sajutu aukstumu, kas apņēma mani ķermeni, kad vairs to nepasargāja guļammaiss. “Es iešu ārā! Mēģināšu nostiprināt telti!” Viņš bļāva, bet vētras troksnī es teju sadzirdēju viņa balsi. Es pierāvu klāt ceļgalus, apķēru tos un, drebēdama bailēs, gaidīju vīru atgriežamies.

Lēnām iztaisnojās telts sienas, tomēr vējš joprojām neļāva bailēm pamest manu prātu. Kad vīrs atgriezās, es ielīdu viņa klēpī, kas tobrīd bija vienīgā vieta, kas sniedza man mierinājumu. Lēnām ausa gaisma, bet vējš nerimās un iemigt vairs nebija cerība. Mēs vien cerējām sagaidīt gaismu, lai spētu redzēt ceļu prom no pludmales.

Vējš pieņēmās spēkā un norāva telts virsējo kārtu. Vīrs atkal iztraucās no telts. Es vairs nespēju palikt neziņā un viena. Es izlīdu no telts, un vējš nekavējoties ieskāva mani savās aukstajās skavās. Tās bija stindzinošas.

“Mēģinām aiznest telti līdz mežam,” ar roku rādot uz mežu, viņš teica. Es dzirdēju vien katru otro vārdu, bet doma bija skaidra. Centos atsiet telts striķi no koka, pie kā tā bija piestiprināta. Mani pirksti no aukstuma kļuva nejūtīgi. Mēs sakām nest telti uz mežu, austošo sauli atstājot aiz muguras. Tuvāk mežam, vējš bija krietni mazāk jūtams.

Mežā mēs to nojaucām, sakārtojām mantas un piecos no rīta sākām sava pārgājiena otro dienu.

Dienas pirmajā daļā laiks mūs lutināja. Rokās vicinājām slapjās drēbes, lai tās izžūtu. Karte deva mums mierinājumu, ka vairs nebūs pārsteigumu ceļā. Ja nebūtu smagā soma, tad pirmā dienas daļa būtu pat baudāma. Tas gan nav pareizais vārds, bet uz iepriekšējā dienā piedzīvotā fona, šo vārdu varēja izmantot.

Izmisums piezagās, kad tuvojās vakars un bija jādomā, kur nakšņot. Tagad zinājām, ka gulēt jūras krastā nav prātā darbs. Mežs mani biedēja, tāpēc mēs gājām un gājām. Saule jau bija norietējusi. Ķermenis alka atpūtas, bet piemērotas vietas nebija.

Šo problēmu atrisināja kāda krodziņa, kurā mēs iegājām, lai lūgtu atļauju uzcelt telti tā pagalmā, laipnā darbiniece. Viņa ierādīja mums vietu pie savas netālu esošās mājas. Tur no siena mēs varējām uztaisīt mīkstu pamatni. No piedāvājumam mājā padzert tēju, mēs atteicāmies, jo nebija spēks sarunāties.

Ar pirmajiem saules stariem mēs devāmies ceļā. Bija sākusies trešā pārgājiena diena. Es joprojām gaidīju atklāsmes vai kādu dzīves gudrību. Bet nekā. Es spēju domāt tikai par ceļu un savu salauzto ķermeni. Pagājušas bija tikai divas dienas, un mans ķermenis mocījās sāpēs. Mugura vairs nespēja nest smagās somas. Tāpēc izmetām visu lieko tuvākajā atkritumu spainī. Muskuļi smeldza. Saule svilināja ādu. Trešajā dienā es guvu arī pirmo nopietno traumu. Sastiepu kaut kādu cīpslu pēdā. Atlikušo ceļu kliboju. Es nebiju domājusi, ka esmu tik vāja un tobrīd tā bija mana vienīgā atklāsme.

Trešajā dienā es pat nespēju sarunāties ar vīru. Gāju, ar skatienu ieurbusies ceļā un skaitīju mantru vēlvienusolivēlvienusolivēlvienusoli.

“Zaņuk, apstājies!” No mugurpuses atskanēja vīra balss. Viņš turēja rokās karti un paziņoja, ka, iespējams, pa labi ejot, būs ātrāk, bet pēc kartes nevarot skaidri saprast vai nebūs atkal strupceļš. Iepriekšējā dienā, pirms satikām laipno sievieti, mēs, sekodami kartei, iekļuvām strupceļā. Vietā, kur bija jābūt takai, bija uzcelta savrupmāja, ar augstu sētu apkārt. Vienīgā iespēja tikt tai garām, bija stāvā, dzīvībai bīstama klints. Mēs saudzējām dzīvību un gājām atpakaļ. Mājas dēļ mums bija jānoiet, apmēram četri lieki kilometri. To, ko mēs todien domājām par šo īpašumu jūras krastā, jau citi cilvēki bija uzrakstījuši un uzzīmējuši uz sētas.

Pēc šī paziņojuma es apstājos un nolēmu, ka ir pienācis laiks ieslēgt telefonu. Viņš atgādināja, ka es pati vēlējos iet bez tehnoloģijām. Šī piebilde manī pamodināja neadekvātas dusmas. Es sāku bļaut uz vīru. Kliedzu tā, ka rīkle sūrstēja. Izauroju visus krievu lamu vārdus, ko zināju. Loģikas manis teiktajā nebija. “Labi, jau labi, ieslēgsim telefonu,” šokētais vīrs teica, kad dusmu izvirdums norimās.

Trešās dienas nakti mēs pārlaidām mežā. Pa šīm pārgājiena dienām, biju palikusi nedaudz drosmīgāka. Daba mani vairs nebaidīja. Es tikai vēlējos pabeigt šo gājienu un atgriezties vecajā dzīvē. Man bija pie kājas gaidītās atklāsmes. Es vēlējos, lai tas ir beidzies.

No rīta, izlienot no telts, ķermenis jau jūtas noguris, pēda asi sāpēja un vienas neveiklas kustības dēļ, es zaudēju savu sprandu. Tā savilkās spēcīgās sāpes. Es vairs nespēju pakustēties. Sāpes vairs nebija izturamas. Vīrs nu jau nesa abas somas. Es teju spēju panest sevi. Līdz tuvākajai civilizācijai bija kādi 10 km. Agoniskās sāpēs, ar milzīgu vīra atbalstu es aizgāju līdz Carnikavai, kur mums atbrauca pakaļ. Ceļojums bija beidzies.

Apmēram nedēļu atkopu ķermeni. Pēda man sāpēja vēl ilgi.

Lai kā es gaidīju brīdi, kad nokļūšu mājā, bet tur nokļuvusi, es jau atkal ilgojos pēc dabas. Dzīve kā klaidonim ir smaga, tomēr tāda ir jebkāda dzīve. Tikai atgriežoties realitātē, es sapratu, ka pārgājiena laikā mans prāts patstāvīgi atradās tajā mirklī. Man eksistēja tikai viens solis pēc otra. Nebija ikdienas, nebija prāta radītu problēmu. Nebija domas par nezināmo nākotni. Uz četrām dienām es biju izlauzusies no sava prāta radītā krātiņa.

Tagad man ir tikai atmiņas, jo es neprotu atslēgt savu prātu un atkal dzīvoju krātiņā. Es nekļuvu gudrāka, viedāka vai garīgāka. Taču es tagad zinu, ka no šī krātiņa ir izeja. Esmu laimīga, ka devos šajā pārgājienā, ka darīju to bez apdoma un, ka kopā ar mani bija mans labākais draugs un mīļotais.

Miera oāze

Sat, 11 Apr 2020 14:47:00 +0000

Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties.

Silta vasaras vēja ieskauti mēs trijatā ripojām pa Cēsu ielām līdz atradām vīra slavēto skaisto dabas nostūri. Bērnībā es vairākkārt biju gājusi pa šīm takām, tās allaž šķita baisas un pamestas. Zāle bija aizaugusi, apkārtne piemēslota. Toties tagad, šī vieta tiešām bija pārvērtusies par miera oāzi. Cik acs ļauj saskatīt, apkārt bija skaistas zaļas pļavas, eleganti vītoli, līkumu līkumiem tecēja dzidrs avotiņš un tur valdīja brīnišķs klusums.

Mēs nokāpām no riteņiem, iekārtojāmies ērti pļavas viducī un ļāvām mazajam dēlam skraidīt pa skaisto pļavu. Krietnu gabalu no mums kāds jauneklis izklaidēja savu suni un suns izklaidēja divas sirmas kundzītes. Suns priecīgs ļepatoja apkārt un tantēm ik pa laikam izspurdza smiekli par suņa izdarībām. Brīdi vēlāk garām skrēja kāds kungs, kas, šķiet, gatavojās maratonam. Četrkājaino draiskuli ieinteresēja skrējējs un šis apmeta pāris apļus ap sportistu. Par suņa rotaļām kungam smiekli nenāca, viņš uzbļāva jauneklim "savāc savu suni!" Šķiet zēnam iekšā bija pārlieku daudz neizšautu pusaudžu hormonu, jo ne visai draudzīgā tonī viņš atbildēja "Nē, tas tak tikai draudzīgs kucēns." Sportists nebija nolēmis šajā vakarā iegūt draugus un vēl skarbāk kā iepriekš bļāva. "Man vienalga - savāc savu suni!"

Tā miera oāzē sākās skarbāka vārdu apmaiņa. Parādījās pirmie teikumi ar pīkstuļiem un tik tantes lūdza "lūdzu nekašķējieties." Apmainījušies ar rupjībām, skrējējs turpināja ceļu, tomēr apmēram piecdesmit metrus tālāk, šķiet viņa testosterona pārņemtā iekšējā balss sagrāba viņu aiz olām un lika atgriezties. "Pagaidi šeit, es tūliņ atvedīšu savu suni, tad redzēsim!" viņš draudēja. "Neko negaidīšu!" bravūrīgi atcirta jauneklis. "Pagaidi gan, pī, piecas minītes, pī." turpināja sportists. "Ei tu pī, es pī, neko negaidīšu, pī." Jaunietis atbildēja un lēnām vilka suni mājā, jo uz ielas jau bija parādījušies viņa vecāki.

"Pī, tev kropli, kājas saulauzt, pī" skrējējs attālinoties no notikumu vietas visbeidzot noteica. Tas uzdzina asinis lepnajam suņa īpašniekam, jo šis uzņēma neredzētus ātrumus un sāka dzīties pakaļ sportistam. "Pī, kājas gribi man salauzt, tu, pī, tāds. Panāc šurp, pī, es tev, pī, pa muti sadošu, pī." Zēns bļāva, kad skriešanas jauda apsīka.

Abi vīri izkašķējās un miera oāzē atgriezās klusums. Tantes lēnām aizsoļoja projām, priecīgais suns iegāja mājas pagalmā un vecāki centās nomierināt enerģisko jaunieti.

Mēs nolēmām, ka arī mums pienācis laiks doties mājup, bet tad pamanījām, ka mūsu dēls, vērojot asa sižeta brīvdabas kino, ir pielicis pamperu. Kamēr apmazgājām viņam dupsi, mums garām gāja zēna tēvs (laikam tēvs). "Atvainojiet, ka jums nācās to dzirdēt. Tādas rupjības bērna klātbūtnē nedrīkst runāt."

Vai nav skaisti? Nopietni! Vai tas nav brīnišķīgi? Mums atvainojās, vienkārši bez nekādas baigās nepieciešamības. Mums atvainojās par rupju vārdu lietošanu. Es priecīga atbildēju "Paldies" un nodomāju, ka šis vakars ir izvērties superīgs.

Taču tas nebija viss. Mēs lēnām stūmām riteņus kalnā, kad es ievēroja ceļa otrā pusē soļojam Cēsu novada priekšsēdētāju. Es vīram saku: "paskat, kas tur!". Šis saka: "kas tas tāds ir?" Es atbildu: "tas tak Cēsu pagastvecis!"

Kamēr mēs sarunājamies, Rozenberga kungs to ievēroja un smaidīdams mūs abus pasveicina, nevis tā lietišķi pieklājīgi, bet tā sirsnīgi draudzīgi. Kā vecus čomus. Super! Mans smaids kļuva vēl plašāks. Tāds nieks, bet mums abiem baigais prieks.

Tas joprojām nebija viss. Tuvojoties mājām, nolēmām ieiet Cēsu ugunsdzēsēju depo un palūgt ekskursiju. Darbinieki mums to neatteica un sāka izrādīt ugunsdzējēsu auto, kas ļoti patīk mūsu dēlam. Te pēkšņi atskan skaļš signāls. Izrādās, tas nozīmē izsaukumu. Viens pēc otra ugunsdzēsēji sāka šļūkt pa trubu lejā. Goda vārds, kā filmās! Viņi šļūca pa trubu (es nezināju, ka tādas trubas tiešām eksistē dzīvē), meta mugurā virsdrēbes un strauji saleca automašīnā, kas, sirēnām gaudojot, aiztraucās dzēst ugunskuru. Kā kārtīgā bojevikā un mēs bijām turpat blakus un varējām to redzēt dzīvajā. Tiiiiiiik interesanti.

Viss! Šim vakaram tas bija viss. Pasakiet, vai nav forši?

Ceru, ka stāstā bija jūtams mans prieks, jo par to patiesībā ir stāsts. Par prieku, ko sniedz mazie dzīves nieciņi, kas visu laiku ir mums apkārt, tik ir jābūt atvērtam tos saņemt.

Agrāk es biju iegrimusi savā ikdienā tik ļoti, ka neļāvu dzīves sīkumiem iezagties manā ikdienā un izbaudīt tos. Šādi nieki, man nešķista prieku sniedzoši. Esot lieciniecei divu vīru kašķim, es sūkstītos par sabojāto mieru, es analizētu, kuram no kungiem taisnība un viennozīmīgi es nepievērstu uzmanību jaunieša tēva vārdiem. Mēra sveicienu es uztvertu kā politisku reklāmu, nevis bērnišķīgi priecātos par to, un es pat neiedomātos iet pie ugunsdzēsējiem, kamdēļ lieki tērēt savu vakaru. Agrāk, lai gūtu prieku, es sēdēju darbā un kalu atpūtas plānus - meklēju viesu namus, izklaides iespējas, koncertus vai plānoju ceļojumus. Tas bija veids, kā izvēdināt galvu no darba, iegrimt sapņos un cerībās par atpūtu. Tad, kad pienāca plānotais izklaides brīdis, es tik ļoti biju iztēlojusies, cik kaifīgi man ir jājūtas, ka pati izklaide bieži sagādāja vilšanos. Citu cilvēku bildēs un aprakstos, šķita ka viņi ir tik laimīgi, bet man tik tāds čiks vien šķita tā izklaide. Bieži vien izklaides brīdī, es jau sēdēju telefonā un tvēru pēc jaunām izklaides iespējām. Vārdu sakot, prieku nedeva nekas, jo es nekad īsti nebiju tajā mirklī.

Tagad mana dzīve ir gaužām garlaicīga. Mostos, kad bērns mostas, lēnām visa ģimene brokastojam. Tad mans vīrs dodas pastaigāties ar bērnu, bet es strādāju pie grāmatas, tad liekam gulēt bērnu, apdarām mājas darbus, vai es turpinu rakstīt. Pēc diendusiņas mēs improvizējam un darām to, kas tajā mirklī ienāk prātā. Tā aizrit manas dienas, bet gandrīz katra diena šķiet piedzīvojumiem bagāta, vienmēr atrodas kāds priekpilns notikums, vienmēr atrodas par ko liet asaras. Dzīve šķiet krietni piepildītāka. Pēkšņi šķiet, ka beidzot es pati piedalos dzīvē.

Lai būtu laimīgs, nav nepieciešams neko mainīt, skriet vai meklēt. Ir tikai no dzīves novērotāja jākļūst par dzīvotāju.