Zane Nuts - Par minimālismu

Citāda valūta

Sat, 11 Apr 2020 14:00:00 +0000

Latvijas, tāpat kā lielai daļai Eiropas valstu, oficiālā valūta ir eiro. To, kā veidojas katras valūtas vērtība - kāpēc pa vienu peso var nopirkt mazāk, kā par vienu dolāru, kāpēc eiro ir tieši tik vērts, cik tas ir, un kāpēc valūtu vērtība nemitīgi svārstās, es neesmu tā kārtīgi centusies izprast. Turklāt tad, kad esmu pūlējusies saprast atbildes uz šiem jautājumiem, tās šķitušas tik garlaicīgas, ka mana apziņa pāragri atslēdzās un līdz galam to neizpratu tik un tā. Zinu, ka kaut kāds tur sakars ar zelta rezervēm. Ar to arī beidzas manas ekonomikas zināšanas šajā jautājumā. Varētu pieņemt, ka es vienkārši esmu slinks un dumjš cilvēciņš, taču būšu drosmīga un izteikšu skaļu apgalvojumu - tādi kā es (tie, kuri sīki smalki neizprot ekonomikas teoriju) ir lielākā daļa Latvijas, pat pasaules iedzīvotāju. Vien retais, kuram finanses un ekonomika ir maizes darbs vai savdabīgs hobijs, izprot šos procesus.

Kāpēc tā? Kāpēc cilvēkus neinteresē šis mūsu dzīvē tik vitāli svarīgais jautājums?

Es nezinu kāda ir atbilde uz manis pašas uzdotajiem jautājumiem. Es pieņemu, ka ekonomika ir vienkārši tik sasodīti garlaicīga vai sarežģīta, vai neviens īsti to neizprot, tāpēc mēs lieki galvu par to nelauzām. Katru atsevišķo indivīdu interesē vien tas - cik naudiņas ieripos viņa kontā un cik lietiņas par šo naudiņu spēs nopirkt (precīzāk teikt: cik savas vajadzības un vēlmes spēs apmierināt). Mēs neprātojam, kāpēc tūkstošs eiro ir vērti tik, cik tie ir vērti, bet gan kaļam plānus un tecinām siekalu domādami, ko tik tūliņ sapirksim.

Cipari man vienmēr ir bijuši mīļi. Tāpēc jau kopš pirmās algas saņemšanas, es rūpīgi domāju un pētīju, kā es naudu tērēju. Man bija ekseļi un blociņi, kur rakstīju savus tēriņus. Biju prātīgs cilvēks, tāpēc man bija arī krājkonts, kur vispirms ieskaitīju naudiņu, tikai tad sāku to tērēt citām lietām. Tā es nodrošināju, ka pat trakulīgākajos mēnešos, šo to atlicināju iekrājumiem. Paldies sev par to! Taču analīze un lūkošanās uz saviem tērēšanas paradumiem, man neko dižu nedeva. Secinājums tik un tā bija viens: "Es pelnu pārāk maz, dažādi komunālie un dzīvokļa maksājumi ir pārāk lieli. Ir jānopelna vairāk!".

Gandrīz nekad es neapšaubīju, vai man ir jāmācās tērēt mazāk? Es nedomāju, ka man kaut kā ir par daudz. Tas nebija nepieciešams, jo es nedzīvoju pārmērīgi. Man bija pieticīgs dzīves veids. Nekādu jahtu, garneļu un austeru. Pārtiku ēdu tādu, kā vairums cilvēku. Ārpus mājas ēdu tikai katru pusdienas pārtraukumu, reizēm vakaros, kad slinkums gatavot pašai, vienmēr piektdienās kādā dārgākā vietiņā (bet tā kā es netusējos, tad šis bija veids kā man sevi palutināt pēc smagās darba nedēļas). Es apģērbu pirku H&M, Zara un citos parasto cilvēku veikalos, nebija ne Gucci, ne Pradas. Parasts parasto cilvēku apģērbs. Tāpat ar apaviem, mēbelēm, kosmētiku. Nebija pārmērību manā dzīvē. Man nebija dārgu hobiju, izņemot ceļošanu, bet pat to es darīju ar ļoti zemiem izdevumiem, jo pati organizēju visu līdz sīkumam. Jā, es reizēm palutināju sevi ar kādu spā masāžu, bet allaž izmantojot interneta kuponus - tā bija lētāk un prātīgāk. Taču darbs bija smags un grūts un sevi lutināt bija svarīgi. Nedrīkst taupīt naudu uz savu veselību un labsajūtu, vai ne?

Es bieži redzēju kā draugi un radi pērk patiesi neapdomīgus pirkumus. Es īsti nebiju starp viņiem. Es biju gana prātīga. Pirku un darīju vien to, kas patiesi man bija vitāli vajadzīgs (vismaz man šķita, ka ir vajadzīgs). Vārdu sakot, manās izdevumu atskaitēs vienīgais, kam varēja piesieties bija - tie stulbie kredīti un rēķini, tie allaž bija pārāk lieli, bet tos es ietekmēt nevarēju. Tāpēc jākoncentrējas bija uz pelnīšanu vairāk, strādāšanu smagāk!

Garus gadus es nevarēju atrast atbildi uz klasisko jautājumu: kā ar ierobežotiem līdzekļiem apmierināt visas (vai maksimāli daudz) vajadzības? Uz konkrēto jautājumu es atbildi nezinu joprojām, taču minimālisms man atklāja jaunu valūtu, caur kuru raugoties ir neticami viegli aprēķināt, izvērtēt, saprast un pat sajust lietu patieso vērtību! Šī valūta ir LAIKS.

Dienā, kad man iekoda minimālisma muša. Man sākās tāds kā pretējs dzīves posms. Sajūta bija, ka dzīvoju ar kājām gaisā, vai pēkšņi eju pretējā virzienā. Man nebija vajadzīgi ekseļi, lai saprastu, kur paliek nauda, jo krietnu laiku koncentrējos uz pretējo: manā dzīvē vairs neienāca jaunas lietas, tās devās prom. Bieži atnesot atpakaļ naudiņu. Es sevi varu ielikt starp dullajiem minimālistiem, kuri strauji un pēkšņi maina dzīvi. Tas nav domāts visiem. Šo var izdarīt arī mierīgi, ilgā un harmoniskā procesā. Taču es to darīju ātri. Ļoti ātri.

Apmēram mēnesi es biju pārņemta ar savas dzīves atbrīvošanu no nevajadzīgām lietām. Tas patiesībā ir ļoti sarežģīts process, jo normālas, veselas lietas gluži atkritumos mest negribās, bet atrast, kurš tās gribētu savā dzīvē nemaz nav tik viegli. It īpaši ar Martinī glāzēm (izrādās nevienam pat bez maksas šādu lietu nevajag). Vienā esejā nav aprakstāms, cik daudz atziņu es guvu šajā trakajā dzīves posmā. Šīs atziņas joprojām ir būtiska manas dzīves sastāvdaļa, pat vairākus gadus vēlāk.

Viena no atziņām bija šīs jaunās valūtas ielaišana savā dzīvē. Katru reizi, kad pacēlu rokā kārtējo lietu, kura manā dzīvē bija ienākusi, bet tur neiederējās (un šādu lietu bija kaudzēm), es vīram teicu: "vari iedomāties, man sešpadsmit stundas bija jāstrādā, lai nopirku šo lietu!?!" Kā vairums lietu, es noliku to malā, uzliku zīmīti "darbojas, pilnīgi normāla" un aiznesu uz atkritumu novietni, kur iedzīvotāji bija izveidojuši speciālu galdu, kur atstāt bomžiem vai citiem iedzīvotājiem mantas, kuras atkritumos mest bija pāragri. Tā es izmetu mēslainē neskaitāmi daudz stundu no savas dzīves.

Protams, bija reizes, stundas, dienas, kad man savs darbs patika. Turklāt ir kaudzēm cilvēku, kuri dievina savu darbu. Taču tik un tā, kad es piešķīru mantām sava darba stundu vērtību (galvā centos piešķirt tās stundas, kuras man nepatika strādāt), tad man bija krietni vieglāk saprast - vai man patiešām tas ir nepieciešams? Teorētiski, ja es neiegādātos šo lietu, es varētu sešpadsmit stundas pavadīt darot to, ko vēlos, piemēram, būt kopā ar savu ģimeni, mīļotajiem vai doties garās pastaigās.

Es apzinos, ka šāda valūta nav iespējama. Tā ir utopija. Šādiem prātuļojumiem, nav praktiska seguma. Nav iespējams izlemt: "eh, man tomēr nevajag jaunus džinsus" un aiziet pie priekšnieka pateikt: "klau, vecīt! Es nolēmu staigāt vēl vecajās biksēs, jo negribu tērēt astoņas darba stundas. Tāpēc rīt darbā nebūšu." Taču galvā aprēķinot lietas laika izteiksmē, mēs apgūstam jaunu skata laukumu no kura paraudzīties uz savu dzīvi un lēmumiem.

Es gadiem pētīju ekseļus ar saviem izdevumiem un neko neizsecināju, šķita, ka viss, ko pirku un darīju man bija nepieciešams. Taču tagad saprotu, ka ņifiga tā nebija. Patiesībā man pietrūka mirklis laika un brīvas telpas (te vairāk domāju prāta brīvo telpu), lai saprastu, kas man ir un nav vajadzīgs. Tagad zinu, ka ilga vientuļa pastaiga, mani relaksē un nomierina vairāk, kā jeb par kādu naudu nopērkama masāža (neesmu pret masāžām, arī tās ir brīnišķīgas). Tagad zinu, ka jūtos labi un komfortabli vien dažos mīļos apģērba gabalos, kurus varu atrast arī humpalās un man nav nepieciešama katru dienu jauna lupata. Izrādās man riebjas iepirkties, šopings mani nomāc, par laimi tagad tas ir jādara neiedomājami reti. Pārsteidzoši, bet uzzināju, ka lai es justos labi un skaista, man pietiek ar niecīgu skaistu kosmētikas līdzekļu. Turklāt beidzot, kad man ir tikai viens krēms, es sajēdzu, kā to lietot. Tā varu turpināt gari un plaši. Doma ir viena, jaunā valūta, palīdzēja piešķirt manām vēlmēm taustāmu vērtību. Eiro, dolāri vai perso. Tā ir mums, parastajiem mirstīgajiem, neizprotama vērtība. Tie ir tikai cipari. Taču laiks runā vienlaikus universālā, ikvienam saprotamā valodā, tanī pašā brīdī katra indivīda īpašajā un tikai viņam uztveramā mēlē.

Pamēģiniet! Aizejiet savā prātā uz naudas maiņas punktu un samainiet savus eiro laika valūta.

Tagad, kad dullais mantu izmešanas posms sen jau ir beidzies. Man pat vairs nav iespējams naudu pārvērst laika vērtībā, jo man vienkārši nav tāda darba, kur atalgojumu būtu iespējams aprēķināt stundas likmē. Taču man šī valūta vairs nav nepieciešama. Es pērku lietas, es tērēju naudu, bet tas, ko iemācījos nekur nav pazudis. Visu savā dzīvē, es uztveru citādāk. Vēl nemāku izskaidrot kā, tik zinu, ka šis laika valūtas treniņš man iemācīja novērtēt patiesas vajadzības un izprast savas vērtības. Pat ja reizēm aizmaldos, ir palicis krietni vieglāk atrast ceļu atpakaļ pie sevis.Lai Jums katram izdodas atrast oriģinālu pieeju, kā padarīt savu dzīvi mierīgāku un jēgpilnu. Lai Jums izdodas izkāpt no vāveres riteņa!

Minimālistu virtuve (2018)

Sat, 11 Apr 2020 13:54:00 +0000

Šajā mēnesī manā dzīvē notika vairāki "beidzot". Beidzot atvērās IKEA (tehniski atvērās jau augusta beigās, bet es turp aizbraucu septembrī.) Beidzot mēs nopirkām ilgi gaidīto virtuves iekārtu un beidzot vīrs to salika. Kopš pārvākšanās uz Cēsīm (pagājuši jau pieci mēneši), mēs dzīvojām bez virtuves iekārtas. Studentam tas būtu nieks, taču ģimenei ar bērnu, kas visas maltītes gatavo mājās, tas ir gana liels izaicinājums. Mūsu virtuve bija lete, trīs atvērti plaukti, kas nokrauti ar burkām, uz zemes stāvoša iebūvējamā cepeškrāsns, elektriskā plīts, izlietne, kartona kaste pannām un katliem, trauku komplekts, kur viss bija pa divi - divi šķīvji, divas bļodas, divas krūzes, daži ēdamrīki, ledusskapis un kaste šķirojamajiem atkritumiem.

Lai gan neesmu izslavēta ar savām pavāres prasmēm, nedz arī man patīk darboties pie plīts, tomēr virtuve man allaž ir bijusi svarīga telpa, vienmēr ir gribējies, lai ciemiņiem tā šķistu izsmalcināta un es pati, gatavojot tajā, justos kā Gordons Remzijs.

Kad izvācos no vecāku ligzdas, biju jauna preilene, kuras izpratni par pieauguša cilvēka dzīvi veidoja seriāls "Seks un lielpilsēta". Tolaik mani interesēja tikai apavu daudzums skapī un aktīvi meklēju trīs draudzenes ar kurām runāt par seksu. Man tik ļoti svarīgs bija kurpju skaits skapī, ka biju iepirkusi kādas divpadsmit šļopkas, jo tās bija vislētākās. Naudas man nebija, taču neiedomājami vēlējos sarunās izcelties ar kādu iespaidīgu ciparu, vēlējos spēt pateikt ko tādu: "Ak mēs sievietes, man ir četrdesmit pāru apavu, bet nav nekā ko aut kājās." Jā....tolaik daudzas banalitātes man nešķita tik banālas. Tajā vecumā virtuvei manā dzīvē nebija lielas nozīmes, galvenais, lai ir katls, kur uzvārīt makaronus.

Vēlāk, kad man kabatā bija gudru skolu diplomi, varēju lepoties pa kādam spilgtam ierakstam CV un bankas kontā arī bija kāda lieka kapeika, es savu dzīvi sāku veidot pēc seriāla "Bīstamās mājsaimnieces" principiem. Iegādājos lielāku auto, pirmo hipotekāro kredītu un iekārtoju sev IKEA kataloga dzīvokli. Nu jau virtuve man bija gaužām svarīga telpa, man obligāti vajadzēja trauku mazgājamo mašīnu, kārtīgu cepeškrāsni, daudz skapīšu, plauktu, atvilkņu, sapirku kaudzi saskaņotu trauku, šķīvīšus, bļodiņas, terīnes un citas lietas, kam vajadzētu būt kārtīgai saimniecei. Mana virtuve un mans dzīvoklis kopumā bija tiešām labi aprīkots, nebija nekādu pārmērību, vien it kā vajadzīgas lietas. Taču problēma slēpās tajā, ka šīm mantām bija gaužām maza saistība ar mani. Patiesībā tas nemaz nebija mans dzīvoklis, mans iekārtojums un manas mantas. Tas bija dzīvoklis kādam būtu jābūt "normālai" ģimenei, tādai kur sievai patīk gatavot ēst un uzņemt viesus, tādai, kur sieva ir izcila mājsaimniece, kas spēj parūpēties par visu un vēl lieliski izskatīties, tādai, kur bērni vienmēr nomazgā rokas pirms un saka "paldies, augšu liels" pēc ēšanas.

Taču mana ģimene nav "normāla". Viennozīmīgi ne pēc sabiedrības standartiem vai pēc "Amerikāņu sapņa" noteikumiem. Es nekad neesmu bijusi kārtīga vai laba mājsaimniece, es protu gatavot gardi ēst, bet nealkstu to darīt, manā mājā nevalda kārtība un es viennozīmīgi neizskatos lieliski. Nav ne jausmas kāds izaugs mans bērns, bet, ja viņš būs līdzīgs man, tad viņš nebūs nekāds paraugpuika.

Kad man piedzima bērns, un es sāku baudīt mājsaimnieces dzīvi, tad gandrīz zaudēju prātu. Šajā laikā es sāku apjaust, cik ļoti esmu veidojusi vidi sev apkārt balstoties uz to "kā jābūt" aizmirstot par to, ko es vēlos. Kopā ar jaundzimušo bērnu, dienu no dienas sēdēju savā skaistajā mājvietā, vēroju lietas tajā un domāju:

nafig man mājā ir piecas recepšu grāmatas, ja man riebjas gatavot ēst pēc receptēm (es gatavoju ēst pēc sajūtām, cik iespējams improvizējot un tikai retu reizi meklējot glābiņu internetā pieejamās receptēs);
nafig man mājā ir astoņas sarkanvīna, astoņas baltvīna, sešas martini, sešas viskija glāzes, ja es alkoholu lietoju gaužām, gaužām reti;
nafig man mājā ir divi servīžu komplekti, kristāla bļodas, vairāki balti galdauti, astoņi svečturi un vēl citi viesību štrunti, ja man riebjas uzņemt viesus, tas man rada milzu stresu, un es totāli neesmu balto galdautu, sveču un ziedu cilvēks. Es drīzāk izvēlētos sēžot uz grīdas ēst nūdeles ar rokām, kā baudīt vakariņas sveču gaismā klasiskās mūzikas pavadījumā. Ja kāds cits rīko šādu pasākumu, ar prieku piedalos, taču, ja tas jādara man, tad tas burtiski lauž manu garu. Man patīk, ja draugi pie manis ciemojoties jūtas brīvi, un man nav jārūpē diži galdi, tas ir formāts, kas man neliek justies neērti pašai savā mājā.

Iespējams kāds nodomāja - jā, bet kur jūs rīkosiet dzimšanas dienas ballītes, kur svinēsiet to vai šo, ja nu jums ievajadzēsies to vai šo, ja nu, ja nu. Tad es varu teikt - man paveicies, ka dzīvoju mūsdienās. It visu var izīrēt, katru obligāti taisāmo ballīti var rīkot arī ārpus mājas un atrast tādu svinēšanas veidu, kas patīk pašam svinētājam.

Sākot tīrīt savu telpu, es iemācījos nepaturēt lietas, kas ikdienā nedod pievienoto vērtību. Katra lietu, ko esmu paturējusi, es izmantoju gana bieži vai vismaz tā man sniedz prieku. Tagad man ir tikai divas kristāla vīna glāzes, kuras paturēju no mammas pūra un kurās mēdzu malkot arī sulas. Man nav nevienas recepšu grāmatas un arī neskumstu pēc tām un pie manis brauc ciemiņi, kas ir gana tuvi un mīļi un nedusmojas, ja lieku viņiem kūku ēst no salvetes, krūzes vai kādas citas dīvainas lietas, jo man vienkārši nav tasīšu. Es savā mājās jūtos ērti un harmoniski.

Tagad, izveidojot savu virtuvi, tā ir maza, ērta un viegli pārskatāma. Tajā ir tikai tādas mantas, kas man ir svarīgas un ērtas. Man vairs nav trauku mazgājamās mašīnas, jo man nav arī tik daudz trauku, ko mazgāt. Elektriskās plīts virsma ir tikai ar diviem apļiem, kas ļauj mazajā virtuvē iegūt virsmas platību un visi pārtikas produkti tiek glabāti burkās, atvērta tipa plauktos.

Manā dzīvē minimālisms nav par lietu skaitu. Cits spēj visu savu iedzīvi ielikt mugursomā un laimīgs klīst pa pasauli, citam pietiek ar māju uz riteņiem, citam ir nepieciešama kārtīga villa. Iespējams kādam cilvēkam, viss, ko es aprakstīju kā lieku savā dzīvē, ir vitāli svarīgs, jo tieši tās lietas raksturo šo cilvēku un kalpo viņa kaislību īstenošanai. Nozīme ir tam, kāpēc jums šīs lietas pieder - tādēļ, ka jūs tā vēlieties, vai tādēļ, ka šķiet, ka tā vajag. Mūsdienās ir gaužām grūti neidentificēt laimi ar mantām. Reklāmas, neskaitāmās bildes sociālajos tīklos un kārtējā jaunā lieta draugam liek mums domāt, ka laime slēpjas tur, tajā jaunajā auto, tajā skaistajā mājā, tajā dizainiskajā virtuvē, tajā dronā, planšetē, apģērbā, ja man tas būs, tad būšu laimīgs. Taču lietu iegādājoties prieks ir īss un laime nepienāk, tādēļ mēs meklējam jaunas lietas, tad vēl jaunākas un vēl un vēl, līdz attopamies un ieraugām, cik sveša ir vide mums apkārt.

Tā tas notika ar mani. Kad es iztīrīju savu dzīvi no liekajām lietām tajās, līdz ar pārmaiņām lēnām mainījās arī mana domāšana. Es sāku ievērot, cik neapzināti mēdzu iepirkties, es atbrīvojos no alkām pēc vēl un vēl, man sāka prieku sagādāt absolūti nieki, man palika vieglāk elpot. Bija sajūta, ka līdz ar katru atdoto lietu, es atdodu prom nevajadzīgu enerģiju, kas mani nospieda. Citiem šādas pārmaiņas var nenotikt. Katram mums stāsts ir citādāks un minimālisms nav universāla atbilde laimīgai dzīvei, taču tas viennozīmīgi nav nekas slikts. Ja iztīrot savu vidi jūs neiegūsiet manis solītos labumus, tad vismaz māju sakārtot kļūs vieglāk, to gan es garantēju.

Minimālistu auto

Sat, 11 Apr 2020 13:49:00 +0000

Lai gan raksta virsraksts aicina domāt, ka šis ieraksts būs par minimālistu šķirai piederīgo automašīnu markām, tas tā tomēr nebūs. Nolēmu padalīties ar savu stāstu par to, kā mana ģimene izvēlējās braukt ar gaužām mazu un vecu auto. Varbūt mūsu apsvērumi, kas nebūt nav jauni un oriģināli, kādam palīdzēs apdomāt savus auto izvēles paradumus un ietaupīt ģimenei finanšu līdzekļus.

Mēdz teikt - ja vēlies uzsākt strīdu, tad ierosini sarunu par politiku vai naudu. Es šim uzskaitījumam pievienotu arī automašīnas. Par cilvēkiem un to motorizētajiem transportlīdzekļiem varētu veikt simts un vienu pētījumu, jo mūsdienās to izvēle vairs netiek veikta galvenokārt balstoties uz praktiskiem apsvērumiem, bet gan sociāliem. Ar šo teikumu vien klātienes sarunā es saņemtu jūru ar argumentiem, cik katrs no klātesošajiem rūpīgi ir apsvēris sava spēkrata izvēli un šī izvēle notikusi tikai un vienīgi ņemot vērā tehniskus parametrus un ģimenes vajadzības. Taču, ja mēs pilnīgi patiesi ieklausītos sevī, tad atrastu patiesos iemeslus. Kādam bērnībā bija švaki ar naudu un tagad iespēja iegādāties brangu auto rada ilūziju par bagātību, cits cer savaldzināt preilenes ar savu iespaidīgo rumaku, cits ir atkarīgs no ātruma un ķer kaifu no riska, cits vēlas padižoties ļaunajiem klases puišiem, kas bērnībā viņu apcēla. Protams, ir kaudze cilvēku, kam auto tiešām ir un paliek tikai ikdienas transportlīdzeklis un tā izvēlē tiešām notikusi vien ņemot vērā praktiskus apsvērumus. Patiesībā nav jau arī nekā slikta, ja cilvēks brauc ar šerpu vāģi, jo grib padižoties, ja tas ir pa kabatai, tad tik uz priekšu. Problēma rodas tad, kad cilvēks iet uz darbu, kas viņam riebjas un ar nicinājumu veic savus darba pienākumus tikai tādēļ, lai saņemtu dienišķo naudu, kas vajadzīga šī šerpā spēkrata iegādāšanai un uzturēšanai. Tad cilvēks bojā gan klimatu kolektīvā, gan nekvalitatīvi veic savu darbu, gan bojā sev omu un beidz nost savu nervu sistēmu un tad šī vēlme pierādīt savu sociālo statusu kļūst par tizlu nastu.

Mūsdienās ir arī palicis daudz grūtāk izvēlēties auto. Kādreiz viss bija vienkāršāk, katrai automašīnai nāca līdz kāda birka - Opeļi ir rūsējoši spaiņi, BMW pērk vīrieši ar maziem krāniņiem, u.tml. Toties tagad viss ir daudz sarežģītāk, automašīnas vairs nav tik viegli iedalīt labajās un sliktajās, plīstošajās un tajās, kas kalpos mūžam. Pat vienas automašīnas zīmola ietvaros, dažādi šīs markas modeļi var būt ar sev īpatnējām kaitēm vai plusiem. Tāpat arī sociālais status vairs nav attiecināms tikai uz zīmolu vien, bet gan katru konkrēto automašīnas modeli, turklāt pat šī modeļa iznākšanas gads vai krāsa var ietekmēt tā sociālo rentabilitāti. Mūsdienās automašīnas ir kā viedtālruņi, tās visas vairāk vai mazāk pilda nepieciešamās funkcijas, to cenas ir tik krasi atšķirīgas, ka tu nesaproti loģiku šādai cenu atšķirībai un tas kādu automašīnu tu esi izvēlējies, iekrāso tavu statusu sabiedrībā.

Manas pārdomas, lai paliek ievadā. Iztirzājumā centīšos parādīt praktiskos apsvērumus un aprēķinus kā izvēlējos auto.

Kad ar vīru nolēmām, ka mūsu ģimenē vajadzētu kādu mazu ziķeri, tad, atbilstoši veselā saprāta noteikumiem, sākām savu materiālo dzīvi pārkārtot lielākas ģimenes vajadzībām. Mazo Honda Civic nomainījām pret ģimenisko Mazda 6, kur varētu ievietot ratus un ērti ielikt autokrēsliņu, utt. Taču plāni ir tam, lai tie izgāztos un krietnus četrus gadus mēs savu lielo auto ar ratiem nepiepildījām un pat tad, kad rati mums bija, mūsu ziķeris ar tiem atteicās braukt, līdz ar to mūsu ģimenē liela automašīna nebija obligāta vajadzība, lai nodrošinātu braucienus ar bērnu.

Mirkli pirms dienas, kad, pastaigājoties pa mežu ar vīru, nolēmām atstāt dzīvi Pierīgā un pārcelties uz Cēsīm, mēs vēl cītīgi plānojām kā izvadāt bērnu uz bērnudārzu un apvienot izbraukāšanu uz mūsu abu darbiem ar vienu automašīnu un atskārtām, ka tas nav izdarāms, tāpēc iegādājāmies otru auto - 1998.gada 1.0 l divdurvju Toyota Yaris, ar kuru man braukt uz darbu. Tā mūsu ģimenē ienāca šī mazā automašīna, kas sākotnēji bija paredzēta tikai manai braukāšanai pa Rīgu, bet par ģimenes auto joprojām atstājot Mazda 6.

Finansiāli mēs varējām atļauties krietni jaunākās, stilīgākas automašīnas, bet man allaž ir licies bezjēdzīgi izmest naudu glaunos auto, tāpēc, iegādājoties auto, ņēmām vērā vien ekonomiskos un ērtības rādītājus.

Dzīve mainījās un pēc šīs pastaigas pa mežu mēs pārdevām savu iedzīvi Pierīgā, pametām darbus, pārcēlāmies uz Cēsīm un nolēmām nedomāt par nākotni, vienkārši skatīties kas notiks tālāk un tā mēs pirmo reizi sākām lūkoties uz savām automašīnām ar pilnīgi citādu skatījumu.

Līdz šim Mazdiņa mums šķita ļoti ekonomiska, taču tagad viņai blakus stāvēja Toyota un patstāvīgi rādīja, cik viņa ir lētāka, ērtāka un mums piemērotāk.

Pirmkārt: Lētāka!

Agrāk, domājot par automašīnas izdevumiem, es rēķināju tik degvielas izdevumus, jo viss pārējais - apdrošināšana, tehniskā apskate, nodokļi, amortizācija visām automašīnām ir neizbēgami un nav ko galvu par to lauzīt. Tomēr izrādās nē, atšķirība starp lielu vai mazu, jaunu vai vecu ir MILZĪGA. Piemērs ar manām abām automašīnām:

2004.gada Mazda 6 VS 1998.gada Toyota Yaris (izmaksas ir aptuvenas, jo līdz centam precīzus izdevumus man slinkums meklēt vecajos papīros).

Apdrošināšana (OCTA, gadam): Mazda - 160 euro, Toyota - 60 euro;

Nodokļi un tehniskā apskate (visa čupiņa, ko parasti samaksājam pie tehniskās apskates): Mazda - 170 euro, Toyota - 70 euro.

Riepas: Mazdai - 200 euro, Toyotai - 140 euro.

Obligāti maināmās detaļas, piemēram, visām auto ik pa laikam ir jāmaina bremžu kluči, zobsiksna (vai ķēde), jāmaina eļļas un benzīna filtri, eļļa, utt. Šajā kategorijā mūsu abas mašīnas bija līdzīgas, mazulīte toyotiņa bija drusku ekonomiskāka. Taču aprēķinos šo mēs nemaz neņēmām vērā, jo nav prognozējams, cik bieži mašīnas plīsīs. Tomēr ir vērts šo sadaļu izpētīt, jo ir tādas automašīnas markas, kurām detaļas ir īpaši dārgas un viens ir pilnīgi skaidrs, jo jaunāks vāģis, jo dārgākas detaļas.

Vēl viens faktors - jo jaunāks un dārgāks auto, jo lielāks tās vērtības kritums. Piemēram, tu iegādājies auto par 10 000 euro, pēc diviem gadiem šī automašīna labākajā gadījumā maksās tikai 8 000 euro (nepiesienieties cipariem, neesmu nekāds tirgus eksperts, bet galvenais te ir ideja), taču, ja tu nopērk auto par 400 euro (tik maksāja mūsu Toyota, jo pirkām to izsolē Beļģijā), tad pēc diviem gadiem tās vērtība joprojām būs 400 euro, jo zemāk par metāllūžņu cenu nav iespējams nokrist.

Tad es visas tās izmaksa, kuras neizbēgami automašīnai ir un būs (nodokļi, apdrošināšanas, riepas) es sarēķināju un izdalīju tā, lai iegūtu izdevumus mēnesī. Piemēram, nodokļi jāmaksā reizi gadā, tātad dalīju ar divpadsmit, riepas mainu apmēram reizi divos gados, tad dalīju ar divdesmit četri un rezultātā ieguvu, ka Mazda manai ģimenei izmaksā: 36 euro mēnesī, Toyota - 17 euro mēnesī. Es, protams, vēl parēķināju arī vērtības zudumus (piemēram, manai Mazdai vērtība piecu gadu laikā bija nokritusi par 3300 euro, t.i., 55 euro mēnesī).

Tad, kad visus aprēķināmos izdevumus biju pārvērtusi par mēneša izdevumiem, sapratu, ka automašīna vispār ir viena sasodīti dārga padarīšana. Galu galā, bez šiem patstāvīgajiem izdevumiem, vēl ir arī degvielas izdevumi. Man šis bija gana labs iemesls padomāt vai turpmāk vēlos uzturēt lielu automašīnu.

Otrkārt: Ērtāk!

Man vienmēr ir simpatizējušas mazas automašīnas. Ir cilvēki, kam tās nepatīk un nekad nepatiks, taču man allaž ir paticies, ka varu ērti noparkot auto, ka ir viegli izjust gabarītus, ka braucu ar apziņu, ka aizņemu krietni mazāk ceļu kā lielie auto, ka esmu ekonomiskāka, un tā tālāk un tā joprojām. Taču šķita neiedomājami apvienot ģimeni un mazu auto, tāpēc nedomājot pirku lielo auto. Tomēr, pēc mazā Yarīšana ienākšanas mūsu ģimenē, atskārtām, ka auto ar divām durvīm, kas ir tik augsta kā ir šis Yaris, ievietot bērnu krēsliņā ir pat vieglāk, kā tas bija Mazdā, turklāt nav jāuztraucas, ka bērns attaisīs nejauši durvis, jo to tur vienkārši nav. Izrādās mazā auto gana ērti var sasēdēt pat četri pieaugušie un bērns ar visu auto krēsliņu. Izrādās, ka viss ko domāju, ka būs neērti, nemaz nav neērti un es atkal varu baudīt tās mazā spēkrata priekšrocības, kas man allaž ir bijušas tik mīļas. Turklāt, es pat šajā auto varu ievietot ratus. Un, ja rodas nepieciešamība kādreiz pārvest liela izmēra mantas, tad pa to naudu, ko esam ieekonomējuši, mēs varam iznomāt uz dienu lielāku auto.

Turklāt man pat ar bērnu tik mazā auto ir daudz vieglāk, jo varu aizsniegt viņu, lai pabužinātu kājiņu, ja viņš saniķojas vai iedot mantu.

Treškārt: Mums piemērotāk!

Ceļojot pa Eiropu, es vienmēr priecājos par krietno mazo auto īpatsvaru, šaurajām ieliņām un bezrūpīgo auto novietošanu. Atceros, ka Beļģijā es pirmo reizi redzēju, kā parkojas Eiropā - ja nevar izbraukt no šaurās vietiņas, tad bez bēdas drusku pabuktē priekšējo un aizmugurējo automašīnu. Toreiz man tā šķita gaužām traka bezkaunība (biju vēl jauna maksimāliste), taču tagad mani neuztrauc buktes manā auto. Gan es pati bieži ietriecos kādā, gan arī mani bieži sabuktē. Parasti tas beidzas ar to, ka izkāpju no auto, apskatos vai skāde nav tik liela, lai to segtu apdrošināšana (KASKO) un braucu tālāk. Par laimi līdz šim visi ar ko esmu satriekusies, ir tādi paši brīvdomātāji kā es un mēs šķiramies draudzīgi. Tik vīram apnicis dzirdēt manus: "mīļais, mums atkal jauna bukte", nu jau viņš vairs neko nesaka, tik aiziet uz vannas istabu pēc matu fēna un iet novērst kaitējumu. (Ja jautāsiet, ko viņš dara ar fēnu, tad atbildu - nezinu, mans vīrs dažreiz ir kā Makgaivers, viņš ar košļeni un līmlenti var salabot pusi mūsu iedzīves).

Tāda nu es esmu, mantas man šķiet tik gaužām mazsvarīgas, ka nevēlos bojāt nervus par tām raizējoties. Tādēļ, cik vien spēju, izvēlos tās gaužām lētas, vecas un zaudējumus neradošas, jo apzinos, ka nespēšu tās pasargāt no bojājumiem.

Līdz ar to, šī vecā, mazā toyotiņa ir kā radīta mūsu ģimenei, tā iemieso šo eiropeiski bezrūpīgo garu, kas sakrīt ar manas ģimenes garu.

Šā raksta noslēgumā vēlos teikt: īsti minimālisti brauc ar riteni, pārvietojas kājām vai izmanto sabiedrisko transportu. Iespēju robežās arī es cenšos tā darīt, jo tajā ir sava burvība. Braucot ar riteni rodas tāda kā eiforija - vējš svilpo gar ausīm un allaž mājās atgriežos ar piedzītiem kāju muskuļiem, bet smaidu sejā. Pārvietojoties ar kājām var iztīrīt galvu no nevajadzīgām domam un atklāt neredzētas pastaigu takas, bet sabiedriskajā transportā var atrast pa kādai dzīves odziņai - vērot cilvēkus, izdomāt par tiem stāstus, vērot peizāžu aiz loga un iegrimt fantāzijās, izostīt plašu smaku gammu un censties atminēt to avotus, vesela pasaku valstība ir sabiedriskais transports.