Zane Nuts - Videi draudzīgi

Beidzot esmu stilīga

Mon, 11 Jan 2021 11:03:00 +0000

Patiesībā es neesmu stilīga. Domāju, ka cilvēki mani par tādu nedēvētu. Taču beidzot, es jūtos lieliski savā apģērbā. Lai gan manu garderobi galvenokārt veido džinsi, t-krekli un kedas, tomēr, ejot pa ielu, esmu lepna par savu izskatu.

Agrāk man bija neskaitāmi daudz drēbju un šķiet kādi sešdesmit pāru apavu. Es vienmēr mocījos pie skapja domājot, ko no lielās apģērba izvēles, lai uzvelku, bet allaž tik un tā nebiju apmierināta ar izvēli. Kāpēc tā? Kāpēc vispār man bija tik daudz drēbju?

Te, laikam, pie vainas atkal ir deviņdesmito gadu pieredze. Tā nu sanāca, ka esmu tas veiksminieks, kas piedzima neatkarīgās Latvijas atjaunošanas laikā. Turklāt es arī laimēju loterijā piedzimt nabadzīgā ģimenē. Šajā loterijā gan bija viegli laimēt, jo lielāka daļa Latvijas ģimeņu bija nabadzīgas. Taču esmu laimīga par to, jo nabadzība man galvā ielika tik daudz putnu, ka tagad ar prieku atceros visas stulbības, ko esmu dzīvē sadarījusi ar tiem sadarbojoties.

Atceros, ka bērnībā nebija lielveikalu, kur iepirkties. Tad bija tirgus. Drēbes tika pirktas, kad vairs nebija citu variantu. Reiz, kad vecāki ievēroja, ka man bikses jau tik īsas, ka ziemā potītes salst, tētis sameklēja naudu un veda mani uz tirgu.

Tirgū viena pie otras slējās skalu būdas, kas aizkrautas ar Adidos biksēm un Nice botām. Tirgus tantes vienmēr runāja tikai ar vecākiem. Kuram gan interesēja, ko bērns gribētu vilkt? Stilam nebija nozīmes, svarīgs bija praktiskums. "Raug, cik stings materiāls, bērnam nesals ciskas," teica tirgus tantes. "Pērciet nedaudz lielākas, atlociet galus. Derēs ilgākam laikam," viņas deva padomus manam tētim. Par laimi toreiz mani neinteresēja, kas man būs mugurā. Astoņu gadu vecumā biju pašpuika, kas tik skraida pa pagalmu un kāpj kokos. Vienīgais, ko vēlējos - lai iepirkšanās ātrāk beidzās, jo trakākais bija pielaikošanas process. Tirgū pielāgošanas kabīnes bija ar vējā plīvojošu deķi aizklāts stūris skalu būdā. Kad ārā ir nulle grādi, slapjdraņķis un stiprs vējš, tad galīgi nav patīkami pielaikot bikses.

Vēlme pēc lupatām man parādījās tikai ap pusaudžu vecumu. Žēl, ka tad man neparādījās arī nauda, vai vismaz gaume. Apkārt meitenes ģērbās arvien pievilcīgāk, bet es biju iesprūdusi kaut kur pa vidu starp vēlmi izskatīties kā Eminems un Britnija Spīrsa. Naudas man nebija neviena stila izkopšanai. Tad nu beidzot, kad sāku pelnīt (trīspadsmit gadu vecumā) un iepirkties Rīgas veikalos, tad ķēru visu, kam bija atlaides. Sajūta, ka varu nopirkt, ko vēlos bija apdullinoša. Žēl, ka šajā skurbulī pavadīju piecpadsmit gadus. Tā kā naudas man ar gadiem palika arvien vairāk, tad arī lupatu skaits manā skapī pieauga.

Iepirkos es bez apdomas un ieklausīšanās sevī. Piemēram, seksīgās sieviešu zeķes es izdomāju sākt valkāt, kad neviļus ievēroju kādai simpātiskai kolēģei zem brunčiem spīdam zeķu mežģīņu maliņu. Es nodomāju, ka arī gribu būt seksīgā juristīte. Tā nu sanāca, ka pirmās zeķes uzvilku ziemā, mīnuss divdesmit grādu aukstumā. Jau iekštelpās es nejūtos savā ādā. Mana kautrīgā, kompleksainā iekšējā balss bļāva, ka esmu pārāk kaila. Toties izejot ārā, ziemas spelgonī, zeķu gumija sasala un zeķes saļima līdz pat potītēm. Tā es stāvēju Rīgas centrā, īsiem svārkiem, kailām kājām un seksīgajām zeķēm aptinušāmies ap potītēm.

Reiz kārtējā neapdomīgā pirkuma dēļ es sabojāju sev jaungada darba balli. Uz katru pasākumu man vajadzēja jaunu kleitu. Vecās tak nedrīkst vilkt! Nedod Dievs, ja kāds ievēros, ka man uz balli mugurā ir jau kādreiz vilkts apģērba gabals. Diemžēl laiks iepirkties man nebija. Tamdēļ to darīju īsu mirkli pirms balles. Ātri iebraucu Alfā, ieraudzīju veikalā baltu pieguļošu kleitu. Kārtīgai pielaikošanai trūka laika, tāpēc kabīnē, atstājot savs bikses pusmastā, uzrāvu kleitu tikai uz ķermeņa augšdaļas. Pārliecinājusies, ka tā man der, nolēmu to pirkt. Pat neapskatīju sevi spogulī. Kad nauda ir makā, tad prāts nedomā.

Rezultāts bija tāds, ka ballē ierados ar cieši pieguļošu baltu kleitu, kurai uz krūtīm bija izgriezts vēdlodziņš. Kad apskatījos lejup uz savām kuplajām krūtīm, izskatījās, ka redzu savu dibenu. Kājās man bija melnas kaprona zeķes. Zeķubikses es nevarēju vilkt, jo kleita bija tik pieguļoša, ka zeķubikšu gumijas un vīles spiedās ārā. Es klunkurēju uz divpadsmit centimetrus augstām laiviņām. Jutos un izskatījos kā ielas meita. Visu vakaru pavadīju sēžam pie galdiņa un ar rokām slēpdama krūtis, kas visu vakaru centās paskatīties laukā pa vēdlodziņu.

Šī kleita manā skapī, vairs ne reizi neuzvilkta, nostāvēja vēl piecus gadus. Tikai tagad, kad sāku atbrīvoties no nevajadzīgajām mantām, es to aizvedu labdarībai.

Atbrīvoties no drēbēm man bija grūti. Tas nenotika vienā dienā. Apmēram gadu es muļļājos un pa druskai tīrīju skapi. Es ne kad savā dzīvē nebiju domājusi, ko man patīk vilkt. Es allaž domāju, kas man ir jāvelk. Ja eju uz darbu, tad man jāizskatās lietišķai. Idejas, kas ofisa sievietei ir jāvalkā, man pašai nezinot, manā zemapziņā ielika filmas un reklāmas. Ikdienā es staigāju drēbēs, kas man patika viss mazāk, jo tās drēbes, kas man patika, baidījos novalkāt.

Tagad, es valkāju tikai to, kas man patīk un katru dienu jūtos burvīgi. Turklāt izrādās, ka drēbes nemaz nav tik viegli novalkāt. Kad mana galva ir daudz sakārtotāka, man ir vienalga uz cik pasākumiem esmu biju ar vienu kleitu. Ja man patīk, iešu kaut vai uz visiem.

Es vairs nekalpoju drēbēm, bet tās kalpo man. Turklāt es vairs nepiemēsloju pasauli ar impulsīvi pirktam lupatām, kuras man nekad nav vajadzējis.

Dzīve bez automašīnas

Sat, 11 Apr 2020 14:45:00 +0000

Šodien atkal salūzu. Braucu ar auto īsu ceļa gabaliņu. Sajūta sūdīga. Gluži kā tajās reizēs, kad apņemies sākt regulāri skriet vai vingrot, bet pēc divām dienām jau atkāpies no c cēlās apņemšanās. Pirmajai padošanās reizei parasti izdodas viegli atrasts attaisnojumu, daļēji pat pats noticis, ka tas bija vien izņēmums, taču tad pienāk nākamā diena, un, pašam nemanot, tu atkal lauz vienošanos ar sevi, līdz aizmirsti, ka vispār šādu apņemšanos biji izaudzinājis.

Taču vēlme iemācīties ikdienā neizmantot automašīnu, vai pat atteikties pilnībā no savas personīgās automašīnas ir milzīga, tāpēc es nevēlos vairs salūzt. Turklāt šis ir vajadzīgs ne tikai man pašai, bet videi un pasaulei kopumā. Tāpēc, lai sevi motivētu (un varbūt vēl kādu), nolēmu uzskaitīt visus iemeslus, kāpēc dzīvot bez spēkrata savā dzīvē.

VIDES ASPEKTS

Nav noslēpums, ka automašīnas radītās izplūdes gāzes piesārņo gaisu. Tīrs gaiss ir vajadzīgs ikvienam! Neviens neizdzīvos, ja nebūs ko elpot! Šis mums visiem būtu tā kā skaidrs (amizanti, jo gaisa nozīmi apzināmies visi, bet tikai retais kaut ko darām, lai to nepiesārņotu). Gaisa piesārņojumu rada daudzi un dažādi faktori, dažus faktorus mēs kā indivīdi nevaram ietekmēt, taču automašīnu radītais piesārņojums ir viens no tiem faktoriem, kas ir mūsu rokās.

Protams, var domāt par videi draudzīgām automašīnām, kuras darbina ar elektrību, taču pat tad, ja automašīnas pārvietotos no ūdens un pa izpūtēju pūstu laukā maijpuķīšu aromātu, to ražošana tādā apmērā, kā tas notiek šobrīd, nekad nebūs videi draudzīga. Pat, ja mēs teorētiski iedomājamies, ka automašīnas sāktu ražot no vecajiem celefāna maisiņiem vai citiem atkritumiem okeānos, tās tik un tā būtu dabai nedraudzīgas. Jo, lai spētu nodrošināt strauji pieaugošās satiksmes intensitātes veiksmīgu plūsmu, būs jābūvē arvien vairāk ceļu, kuri atņems zemi kokiem un augiem, kas mūsu izdzīvošanai ir vitāli nepieciešami. Varbūt automašīnas būs videi draudzīgas vien tad, kad tās lidos pa gaisu, enerģijas iegūšanai izmantos saules enerģiju, un tās būvēs no veciem atkritumiem. Taču tad visticamāk tas ietekmēs putnu migrāciju vai radīs citas manam prātam šobrīd neaptveramas sekas, tāpēc vienīgais normālais risinājums ir: mācīties dzīvot lēnāk un vairāk pārvietoties ar kājām, riteņiem vai sabiedrisko transportu!

VESELĪBAS ASPEKTS

Manai mammai ir uz pusi vairāk gadu kā man. Viņa smēķē un mūsu ķermeņa aprises arī būtiski atšķiras (manējas ir veselīgākas). Taču viņa ikdienā pārvietojas ar kājām. Regulāri. Viņai patīk staigāt. Viņai nav automašīnas un tās trūkums viņas dzīvē ir krasi pamanāms (ja blakus esmu es).

Kad mums kopā jāmēro kāds ceļa gabals, es esmu aizelsusies jau pēc pārsimts metriem, bet viņa vēl pat nav iesilusi. Kad mums nepieciešams padarīt kādu fiziski smagu darbu, es sāku vaimanāt jau pie starta līnijas, bet viņa mierīgi pārnes manā dzīvoklī lielo ledusskapi. Turklāt, es neesmu no tām vārgajām meitenēm, kuras sporta stundā negribēja piedalīties. Man patīk sportot. Esmu gana ņipra. Taču savai mammai man neielikt. Reiz kādās sporta spēlēs, es joka pēc viņu pierunāju pieteikties uz krosa sacīkstēm. Teicu: "Kaut vai noej to krosa gabalu." Te nu bija mans joks. Mans mammuks īsi pirms starta vēl izsmēķēja cigareti, apsēja ap gurniem džemperi un džinsos noskrēja 1,1 km ātrā tempā. Viņa šajās sacensībās pat uzvarēja (senioru vecuma grupā, taču viņa šajā grupā bija vecākā. Pārējās sievietes bija desmit un vairāk gadus jaunākas). Vārdu sakot, viņas nemitīgā pārvietošanās ar kājām, viņu padara par spēcīgu sievieti. Krietni spēcīgāku, kā es ar savu automašīnā nodeldēto pakaļu.

Turklāt, cik daudz laika mēs pavadām svaigā gaisā? Lielākā daļa rietumu pasaules iedzīvotāju, brīvā dabā pavada mazāk par 10% no sava laika (šo dzirdēju vienā reklāmā, nav ne jausmas, cik šis fakts ir patiess). Kad šo uzzināju, nodomāju: "Muļķības! Es tak pavadu ārā krietni vairāk." Tad parēķināju, ka 10% ir vairāk kā 2h no diennakts. Vasarā, varbūt, var sagrabināt šīs divas stundas, taču ziemā un rudenī, nu nekādi!

Ja kāds netic, tad paskatīsimies uz birojā sēdošo cilvēku ikdienu. Par piemēru ņemšu savu agrāko darba dienu, kas sakrīt ar pārāk daudziem cilvēkiem.

Tātad cilvēki no rīta pamostas savos cieši noslēgtajos, norenovētajos ar neelpojošiem logiem noslēgtajos mitekļos. Tad dodas uz savu automašīnu, laukā esot mazāk par vienu minūti. Mums pat vairs negribās tīrīt sniegu no logiem, tāpēc mēs iedarbinām savus smirdīgos ,gaisu piesārņojošos drandaļetus jau desmit minūtes pirms izbraukšanas, lai sildītājs atkausē logus. Tad mēs kratāmies uz savām darba vietām, novietojam automašīnu maksimāli tuvu ieejai un mazāk kā minūtes laikā nokļūstam ofisā. Tur pavadām vismaz astoņas stundas. Ja mēs dodamies pusdienās kaut kur ārpus darba telpām, tad labākajā gadījumā svaigā gaisā esam kādas desmit minūtes. Tie, kas ēd uz vietas, svaigo gaisu nepaelpo pat šo niecīgo laiku. Vakarā ieskrienam veikalā, kur atkal braucam ar auto un atkal meklējam tuvāko vietu, kur noparkoties. Tad braucam uz savām mājvietām. Ja esam sportiski vai aktīvi, tad varbūt, bet tikai varbūt, ja ārā labs laiks, izejam stundas garā pastaigā vai skrējienā. Taču visbiežāk izvēlamies kustēties kādā treniņa zālē. Tie, kuriem ikdiena atbilda šim modelim, darba dienā svaigā gaisā uzturas vien desmit līdz divdesmit minūtes. Uzcītīgākie, kuri dodas pastaigās: stundu un desmit līdz divdesmit minūtes. Tātad krietni zem šiem 10%.

Ja no savas ikdienas izslēgt automašīnu, laiks ko mēs pavadītu svaigā gaisā strauji pieaugtu.

EMOCIONĀLĀS VESELĪBAS ASPEKTS

Pastaigāšanās, gaidīšana un nīkšana ir mūsu dzīvē nenovērtētas, bet vitāli nepieciešamas lietas. Mūsdienās cilvēki, jūtot, ka paliek stīvi vai iesūno, ir sākuši doties nūjot, skriet vai piedalīties garos pārgājienos. Tas viss ir baigi forši. Tā turpināt. Taču tas neaizstāj ikdienas parastās pastaigas, kuru mērķis ir sasniegt punktu B. Kad mēs sportojam, tā ir cita nodarbe. Mēs koncentrējamies uz nūjām savās plaukstās, uz tehniku, domājam par sasniedzamajiem kilometriem. Protams, mūsu galvā iezogas arī domas, bet tām reti pietiek laiks attīstīties. Pastaigām un nīkšanai autobusu pieturā ir jābūt biežākām, lai mūsu prāts paspētu sakārtoties, pieskarties mirklim, apstāties.

Piemēram, ja mēs ikdienā ar kājām dodamies uz darbu, veikalu, skolu, teātri, mums sanāk kādas trīs vai vairāk pastaigas. Tad vēl pa kādai minūtei jāpanīkst pieturā gaidot sabiedrisko transporti. Tad piestūķētajā transportā mums jānīkst līdz aizbraucam uz sev vēlamo gala punktu. Šajos brīžos mums ir laiks sev. Mums nav iespējams darīt neko citu kā domāt vai vērot apkārtni. Bieži vien jau pēc pirmās pastaigas domas galvā ir izdomātas un sāk mūs garlaikot. Tad dodoties nākamajā ikdienas gājienā, mēs domājam par tajā brīdī notiekošo: "Brr, cik auksts, salst deguns.", "Uh, kā zeme apsalusi.", "Johaidī, cik daudz putnu uz komposta kaudzes.", "Eu, bļin, toč deguns salst.", "Kaut ātrāk būtu māja!" Piespiedu kārtā mēs esam mirklī. Šajā stāvoklī mēs esam atvērti mirkļa burvībai. Reizēm nekas notiek, taču reizēm mēs ievērojam, cik skaistos toņos krāsojas padebess. Reizēm mēs izbaudām putnu čivināšanu, reizēm ievērojam koku lapotnes daiļo vainagu. Caur šiem mirkļiem mūsu dvēselē ieplūst īstā laime. Tā, kura nav nopērkama par naudu, bet kura silda mūsu sirdis. Turklāt laika ritējums paliek lēnāks. Mums ir iespēja nomierināties. Nav nemitīga vajadzība būt kaut kur ātrāk vai paspēt vairāk. Ejot kājām nav iespējams kustēties ātrāk, kā mēs to spējam. Tāpēc mums nākas izvēlēties prioritātes un atmest lieko savā dzīvē. Savukārt šī attīrīšanās un prioritāšu sakārtošana izslauka no mums kaudzi nevajadzīga stresa.

Ja pastaiga nav pa dabu, bet cilvēkos, mēs arī tur saskatām to, ko citkārt neievērotu. Cilvēku dažādību, emocijas, smaidus un skumjas. Mēs vairāk izjūtam pasauli. Mēs sajūtamies vienoti. Automašīnā mēs sēžam tādā savdabīgā kastē, kurā mēs noslēdzamies. Jā, arī garos pārbraucienos reizēm var aizdomāties un sakārtot domas, taču ir nepieciešams nemitīgi koncentrēties. It īpaši, ja esam intensīvā satiksmē vai braucam sliktos laikapstākļos. Mēs esam saspringti. Pēkšņi visi, izņemot mūs, brauc kā idioti. Mēs lamājamies, dusmojamies, pukojamies. Kad nokļūstam gala mērķī, kāpjam ārā no automašīnas juzdamies pārguruši. Savukārt pēc pastaigām, mūsu ķermenis tiešām ir fiziski saguris, bet emocionāli atpūties. Savdabīgi, taču arī fiziskais nogurums ilgst tikai mirkli. Parasti pēc īsas atelpas, atkal gribās lekt kājās un kustēties. Katrā ziņā tā notiek ar mani.

DROŠĪBAS ASPEKTS

Par šo runā daudz un dikti - automašīna ir bīstama. Cilvēki mirst vai gūst smagus ievainojumus auto avārijās krietni biežāk, kā notiek lidmašīnu, kuģu vai vilcienu negadījumi. Arī riteņbraucējiem būtu krietni drošāk pārvietoties, ja nebūtu tik daudz automašīnu.

Es allaž domāju, ka esmu prātīgs šoferīts. Astoņpadsmit gadu vecumā iebraucu grāvī savas pārgalvības un iedomības dēļ, kopš tā laika braucu tikai atļautajā ātrumā, turklāt vienmēr izvērtējot savas spējas. Nekaunos braukt kā pensionārs, ja nejūtos droši uz ceļa.

Tomēr arī es esmu neapdomīga. Allaž piezogas jauni veidi, kas aizvizina mani prom no drošas braukšanas. Tāds, piemēram, ir telefons. Reiz, midzinot savu dēlu mašīnā, es vizinājos pa vienmuļiem ceļiem un, īsinot laiku, sazvanījos ar kādu draudzeni. Mēs iegrimām ļoti aizraujošā sarunā. Tik aizraujošā, ka nepamanīju, ka mans mazais, vienmuļais ceļš šķērso Pleskavas šoseju. To, ka esmu bez apstājas, šķērsojusi šoseju pa kuru lielā ātrumā traucas automašīnas, es pamanīju, kad atpakaļgaitas spogulī ieraudzīju aizlidojam auto. Sekundes simtdaļa paglāba manu un mana bērna dzīvību. Manas stulbības dēļ, mans vīrs tajā dienā varēja zaudēt sievu un savu dēli. Cik iedomīgai un stulbai ir jābūt, lai tā riskētu? Taču es neesmu diži atšķirīga no citiem. Cik daudzi no jums, var likt roku uz sirds un teikt: "es nekad nedaru muļķības pie automašīnas stūres!", "Es nekad nepārbaudu telefona ziņas, neēdu, nepīpēju, kamēr braucu.!", " Es nekad nepārsniedzu ātrumu!"? Ja neesiet liekuļi, tad atzīsiet, ka regulāri braukājot, arī jūs sākat rīkoties iedomīgi, domādami, ka ar jums nelaime neatgadīsies, ka jūs esiet gana profesionāls braucējs.

Kādas nelaimes var notikt, ja pārvietojas ar kājām vai riteni? Nu, domāju, ka visbīstamākais ir tas, ka jūs var notriekt auto! Ironiski, vai ne?

FINANŠU ASPEKTS

Pirms kāda laika essejā "Minimālistu auto" es jau stāstīju par automašīnas izmaksām, parādot no savas pieredzes to, cik patiesībā izmaksā automašīna. Tāpēc detalizēti šeit to neatkārtošu, vien atgādināšu - automašīna izmaksā krietni vairāk nekā tikai degviela tās darbināšanai. Vairums cilvēku neiedomājas parēķināt klāt tās obligātās izmaksas, kas rodas neatkarīgi no tā, cik bieži ar mašīnu tiek braukts, piemēram, obligātā apdrošināšana, nodokļi, tehniskās apskate. Turklāt automašīnai ir regulāri jāmaina riepas, eļļa, filtri. Tad vēl tās plīst, jo neplīstoša automašīna vēl nav izgudrota. Un...pati dārgākā pozīcija, kuru cilvēki aizmirst, ir automašīnas straujā vērtības krišana. Kad šo visu sarēķina un izdala uz gada mēnešiem, tad automašīna papildus degvielas izmaksām, cilvēka maciņiem nozog vēl pat vairākus simtus eiro mēnesī.

Protams, pārvietošanās ar sabiedrisko transportu arī nav bez maksas (pārvietošanās ar kājām un riteni gan ir). Bieži galvā parēķinot sanāk, ka braucot ar auto (it īpaši, ja brauc 2+ cilvēki) līdz gala mērķim varētu aizkļūt lētāk. Taču šie aprēķini ir maldīgi, jo parasti tiek ņemts vērā tikai degvielas patēriņš, bet aizmirst par šīm manis iepriekš pieminētajām izmaksām. Turklāt, par mašīnu ir jāmaksā arī tad, ja tā netiek izmantota.

PĀRMAIŅU ASPEKTS

Izdzīvo tas, kurš mainās. Katru reizi, kad mēs izkāpjam no ierastā, mēs pilnveidojamies. Tas nekad nav viegli, taču manā dzīvē tas vienmēr ir uz labu.

No bērnības atceros, ka es un daudzi citi devāmies uz skolu kājām. Šī iešana bija baigi foršā nodarbe. Bieži satikāmies ar draugiem kaut kur mežā un kopā devāmies uz skolu, ceļā daudz smējāmies. Tomēr redzot, ka kādu bērnu uz skolu atved ar automašīnu, gribot negribot, mani pārņēma skaudība. Tas bija tik stilīgi, ka bērnu vecāki var atvest savu atvasi uz skolu. Tas bija pierādījums, ka cilvēks ir bagāts.Pusaudžu vecumā parasti materiālās vērtības šķiet īstās bagātības. Līdz ar to izveidojās asociācija: ja cilvēks iet ar kājām, tad tas ir nabadzīgs cilvēks. Un būt nabagam taču ir slikti?! Pārāk ilgi esmu dzīvojusi ar šo muļķīgo asociāciju savā galvā.

Reiz mana bioloģijas skolotāja teica, ka tad, kad viņa vairs nevarēs mācīt, viņa vēloties strādāt par sētnieci, jo tajā darbā ir apvienots viss nepieciešamais: darbs ir nozīmīgs, darbs tiek veikts svaigā gaisā un notiek fiziska aktivitāte. Es nodomāju, ka mana skaistā bioloģijas skolotāja ir viens jocīgs putns. Kāpēc kāds vēlētos nolaisties tik zemu? Tas tak būtu gandrīz tik pat traki, kā iet ar kājām, kad ir automašīna. Tagad es savu skolotāju lieliski saprotu. Man ir maģistra grāds tiesību zinātnē, taču es būtu gatava strādāt par sētnieci. Tāpat es beidzot esmu gatava pārvietoties ar kājām. Manā prātā šiem štampogiem, kurus pati biju uzlikusi, kategorizējot nodarbes labajās, sliktajās, cēlajās un brašajās vairs nav nozīmes.

Taču šie štampogi sāka izdzists vien tad, kad sāku rīkoties citādāk. Tas ir, kad nevis tikai prātuļoju vai teoretizēju par citādu dzīvi, bet, kad sāku kaut ko patiešam darīt. Tikai braucot sabiedriskajā transportā, es atkārtu, ka tur nepārvietojas sliktāki vai zemāki cilvēki par mani. Tikai ejot kājām, es atkārtu, ka nav nekā slikta vai apkaunojoša, ja cilvēkam nav automašīnas. Spēja nopirkt un nemitīgi vizināties ar savu auto nav cilvēka gudrības, vieduma un varenuma pazīme, tā vispār nav nekāda pazīme. Ne jau tas, kādas lietas esam nopirkuši nosaka to, kādi mēs cilvēki esam. To nosaka mūsu darbība.

Tā kā līdz šim esmu gana bieži mainījusies, ieviešot savā dzīvē jaunus paradumus, principus, vērtības un cilvēkus, tad zinu, ka arī šīs pārmaiņas (dzīve bez auto) nāks man tikai par labu. Patiesībā es ticu, ka mums visiem nāktu par labu, ja mēs samazinātu automašīnas lomu savā dzīvē, drusciņ piebremzētu dzīves ritējuma tempu un ļautu sevī ieplūst mieram.

To vai man izdosies dzīvot bez savas personīgās automašīnas vai vismaz samazināt tās patēriņu, es nezinu. Ļoti ceru, ka izdosies. Ja kāds no Jums ir gājis cauri šim: no aktīva braucēja, kļuvis par aktīvu kājāmgājēju, lūdzu padalieties ar mani savā pieredzē. Ceru, ka jūsu stāsti palīdzēs man atrast motivāciju šo paveikt.

Jauku ceļa vēju jums visiem.

Kā rodas piens?

Sat, 11 Apr 2020 14:38:00 +0000

Šoreiz sākšu eseju ar ātru atbildi uz virsraksta jautājumu. Piens ikvienam zīdītājam rodas tikai pēc tam, kad tas ir apaugļojies un viņam piedzimst bērniņš. Šis piens dabā ir paredzēts, lai nodrošinātu jauno atvasi ar viņam nepieciešamo uzturu. Govis un Kazas ir tādi paši zīdītāji kā cilvēks, žurkas, kaķi, suņi un citi. Arī šiem dzīvniekiem piens rodas tikai tad, ja viņiem piedzimst bērns. Piens nerodas tāpēc, ka Govs vai Kaza ēd zāli. Šī gan nav zinātniski pareizākā atbilde, bet gribēju uztvert pamatdomu - katra dzīvnieka piens ir paredzēts viņa bērnam.

Kāpēc es par šo rakstu? Mani memuāri parasti nav par un ap dzīvniekiem. Redziet, vienu dienu, sarunājoties ar kādu pieaugušu cilvēku un skaidrojot viņam, kāpēc es nelietoju pienu, atklājās, ka viņš domā, ka piens govīm rodas, jo tās ēd zāli. Ja cilvēks govi neslauktu, šis piens ietu zudībā, turklāt Govij iekaistu pupi. Respektīvi, cilvēks izdara pakalpojumu Govij, to slaucot. Es viņam nevaru pārmest šādu kļūdu, jo, pirmkārt, vēl nesen pati domāju, ka Govis un Kazas ir izņēmums no vispārējā likuma, un tām piens rodas no zāles ēšanas. Otrkārt, tā tik tiešām ir, ka Govīm iekaistu pupi, ja tās regulāri neslauktu.

Diemžēl tieši cilvēks, turklāt gana vardarbīgā veidā, pats ir radījis to, ka Govij rodas tik milzīgs piena daudzums, un vajadzība to slaukt. Vispirms, Govis tiek mākslīgi apaugļotas. Tad no tām tiek nošķirti teliņi, un to slaukšanu sāk veikt cilvēks. Arī mums cilvēku mammām ar pienu ir tāpat kā Govīm - cik ir pieprasījums, tik pienu saražo ķermenis. Man palika neiespējami dzert pienu pēc tam, kad pati kļuvu par mammu un sāku zīdīt savu bērnu. Regulāri iedomājos, kā būtu, ja manu bērnu atņemtu, lai kāds cilvēks varētu baudīt manu krūšu pienu pie kafijas.

Lai vai kā, todien, nolēmu, ka vieglāk pierādīt savu taisnību man būs nosūtot šim cilvēkam kādu rakstu no interneta, kur smalki izskaidrots piena rašanās process. Tāpēc es iegooglēju: "Kā rodas piens?" Ieraugot meklēšanas rezultātus, es noskaitos! Piekrītu, ka bieži esmu pārāk agresīvs vegāns, un man nav tiesību uzbāzties ar pretīgiem komentāriem par cilvēku izvēli ēst dzīvnieku izcelsmes produktus. Taču redzētais googlē mani saniknoja, jo šoreiz runa nav par agresiju, bet patiesību.

Pirmās divas google lapas bija dažādi raksti, kur tiek reklamētas bērnu grāmatiņas vai ir raksti par piena industrijas svarīgo nozīmi. Visapkārt bija skaitas bildes, kur govis ganās pļavā un ēd zāli, un pēkšņi jau ir piens. Tikai otrajā lapā bija dzīvnieku aizstāvības organizācijas raksts par skarbo realitāti. Savā ziņā šis raksts arī neietilpa kategorijā, kuru vidusmēra cilvēkam gribētos lasīt, jo ... nu daudzi to uzskatītu par "agresīvu". Vārdu sakot, nekur nebija informācijas, ka Govij piens rodas tikai pēc teliņa piedzimšanas. Pat izreklamētajā bērna grāmatiņā, teliņš nekur netika pieminēts.

Es jau nevēlos, lai bērnu grāmatās būtu attēlota skarbā realitāte, bet normāli būtu vismaz pieminēt, vai skaisti attēlot, ka Gotiņa iemīlas bullītī, tad viņiem piedzimst bērniņš un tikai tad rodas piens, kuru dzer teliņš.

Lai vai kā, es nolēmu, ka šo googlē pieejamo informāciju vēlos pašķaidīt un tāpēc rakstu šo rakstu, lai citi meklējot: "kā rodas piens?", atrastu manu rakstu, kur ir pieminēts īstais, bet maigais piena rašanās process. Naivi vai ne? Bet kā jau ziniet, es tāda vienkārši esmu - bērnišķīgi sapņaina ideāliste.

Tajā dienā es aizdomājos, kā es, meitene no mazpilsētas, kura vasarās viesojusies govju fermā, dzērusi pienu gandrīz no lopiņa pupa, nezināja par piena saistību ar teliņa piedzimšanu? Prātā uzplaiksnīja amizantas atmiņas. Kādu vasaru es viesojos lielā saimniecībā, kur bija daudz govju. Mēs, bērni, augām dienām skraidījām pa laukiem un pļavām, lēkājām no šķūņa sijām siena kaudzēs, ēdām ogas no krūmiem un baudījām bērnību. Vienu dienu, gājām gar fermu un ievērojām, ka saimnieks sarunājas ar kādu vīrieti, kurš uzvilka rokā garu gumijas cimdu un iebāza govij dibenā savu roku. Mēs bijām pārsteigti par redzēto, tāpēc garām ejošajai strādniecei vaicājām: "kas tur notiek?" Viņa atbildēja: "Tas ir vetārsts. Tas ir normāli."

Tā es stāvēju un vairāk neko nejautāju. Neviens nejautāja. Tajos laikos nebija pieņemts cilvēkus izprašņāt ar dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Tāpēc es, kā parasti, izdomāju savu variāciju par tēmu. Ja jau vīrietis ar roku Govs dibenā bija vetārsts, tātad Gotiņa bija slima. Ārsti taču nekad, nekad, ne pie kādiem apstākļiem nedarītu ko tādu, kas varētu kādam kaitēt. Hmm..., nez, kas Gotiņai bija noticis? Viņa droši vien ir apēdusi kaut ko tādu, ko tagad nevar izkakāt, tāpēc vetārsts palīdz to atrast.

Šī mana teorija sašķobījās, kad vetārsts izvilka roku un iebāza to citai Govij pēcpusē. Man vairs nebija laika prātot, nolēmu, ka arī tā Govs ir saēdusies kaut ko pārāk lielu un izlēmu, ka nekad nestrādāšu par vetārstu, jo negribu bāzt rokas dzīvnieku dibenos.

Es nespēju arī atcerēties, ka skolā būtu mācīts par Govs piena rašanos. Tiesa, skolā stāsta, kas ir zīdītāji, bet kaut kā manās un, acīmredzot, daudzu cilvēku prātos, bilde nesaliekas kopā tā, ka uzzinām, ka Govis nav izņēmums. Pārāk bieži tiek skandināts, ka "Gotiņa DOD pienu", pārāk bieži redzam skaistās bildes ar zāli ēdošo Govi, kura laimīga mums atdod savu pienu, kas patiesībā bija paredzēts viņas bērniņam.

Noslēgumā vēlos teikt: ikvienam ir izvēle, ko ēst un dzert. Ikviena izvēle būs šim cilvēkam pareizā izvēla. Šis stāsts ir par to, ka ikvienam būtu jābūt arī informētam ar patiesu informāciju par to, kā šis ēdiens ir radies, lai viņa izdarītā izvēle būtu saskaņā ar viņa pārliecību. Daudziem viņu dzīvē nekas nemainīsies, uzzinot patiesību. Viņi dzers pienu, kā to bija dzēruši vienmēr. Taču būs arī tādi, kā es, kuri to vienkārši nespēs un pārdzīvos savu pasivitāti, ka agrāk nepainteresējās par mokām, kas tiek nodarītas dzīvniekiem.

Labu apetīti!

Stulbie tējas maisiņi

Sat, 11 Apr 2020 14:20:00 +0000

Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmi latvieši, kuriem mājās nebūtu kārtīgi tējas krājumi. Mums nav tādu tējas dzeršanas tradīciju kā ķīniešiem vai britiem, taču latviešiem tēja ir mīļa.

Pirms minimālisma posma manā dzīvē, man bija pamatīgs tējas plaukts. Es vēlējos spēt piedāvāt ciemiņiem super-duper plašu klāstu ar tējām. "Tēju dzersi?"..."ak kādu? Tu vaicā? Nu man ir...tāda, tādā, tādā un tāda." Man šķita, ka plašais tējas klāsts mani padara par izcilu nama māti. Taču realitāte ir tāda, ka biežākā tēja ko visi ciemiņi izvēlas ir tēja "Vienalga". Reāli visiem ir pofig, ko viņi dzer, jo mērķis kāpēc ieradušie pie manis ir jauki pačalo. Gadās jau arī pa kādam izlepušam ciemiņam, kurš vēlas ko specifisku - zaļo, melno vai augļu tēju, taču arī viņam nerūp, vai tā tēja ir vesta no Spānijas dienvidiem vai tas ir lētais "Možums".

Manis pašas iecienītās ir zāļu tējiņas, kuras agrāk vairumā lasīja vecmamma. Viņai bija pilni skapji ar liepziedu, asinszāles, piparmētru, kumelīšu, pelašķu un visādām citādām tējām. Kā kārtīgai pensionārei - ZeroWasterei pieklājas, vecmamma tējiņas glabāja vecajās papīra cukura pakās. Ikreiz, kad ciemojos pie omītes, saņēmu kādu paciņu tējiņas, bundžiņu izkaltētu pupiņu vai kādu citu dārza velti. Man garšoja šīs tējas un patika veidot dažādās kombinācijas, taču fiziski nebija iespējams izdzert tādu kvantumu tējas, cik vecmamma spēja salasīt. Turklāt ar zāļu tējām joks tāds, - tās ieteicams izdzert viena gada laikā pēc salasīšanas. Jo ilgāk tējas krāj putekļus skapī, jo bezjēdzīgākas paliek. No garlaikošanās skapī, tas izšauj visu labumu no sevis.

Laikā, kad man sākās brutālais atbrīvošanās no mantām periods, es rūpīgi sāku attīrīt arī savus pārtikas plauktus. Man nācās izmest kompostā krietni daudz vecmāmiņas gādāto tēju, jo dažas bija nostāvējušas pie manis jau trīs līdz piecus gadus. Svaigākās tējas centos izlietot. Vecmāmiņa jaunāka nepalika un spēja lasīt tējas arī nobeidzās, tā nu man jauni krājumi klāt vairs nenāca. Tā kā tāpat sviedu visu laukā, tad savā ziņā priecājos, ka nesaņemu jaunus devumus, jo es vienkārši nespētu atteikties no to ņemšanas.

Kad plaukts bija kārtīgi izrevidēts, tajā joprojām bija lērums derīgu tēju, gan tādas, kas dāvinātas, vestas no tālām zemēm, kad veikalā pirktas un pašu lasītas. Saglabāju visas tējas, kuras vēl bija derīgas un apņēmos vairs nepirkt jaunas, kamēr vecās nebūs izdzertas.

Ir apritējuši gandrīz divi gadi un esmu iztērējusi vien divus euro tējas iegādei un arī šie izdevumi radās tikai tāpēc, ka mums ir tējas sēne (Kombucha) un tai bieži jāgatavo melnā tēja un bija akūta nepieciešamība pēc kumelīšu tējas, jo bija jāvāra kumelīšu vanniņas bērnam. Visu šo laiku man pietika ar tiem tējas krājumiem, kas bija iekrāti manā dullajā patērētājas dzīves posmā.

Pēc tam, kad biju izmetusi vecmammas tējas krājumus, es sapratu, ka arī zāļu tējas lasīt nejēdzīgos daudzumos ir lieki. Pilnīgi pietiek, ja salasa dažādas tējas nelielos apmēros. Šovasar es salasīju - ceļmallapu, liepziedu, piparmētru, pelašķu, kliņģerīšu, melleņu, meža zemeņu un ābolu tējas. Tās sakaltēju tikai tik daudz, lai varētu ietilpināt mazajās IKEA burciņās, kas man senatnē bija iepirktas (var redzēt augstāk bildē). Šobrīd ir jau ziemas vidus un redzu, ka man tējas pietiks līdz pat vasarai.

Agrāk pirku tējas paciņās, jo tā bija vieglāk pagatavot tēju ciemiņiem, taču tad uzzināju, ka šīs paciņas patiesībā ir veidotas no plastmasas un tās nevar mest kompostā. Diezgan stulbi, viena tējas dzeršana un kārtējais plastmasas draņķis nokļūst dabā. Jau tā ir stulbi, ka cilvēki pērk kafiju un tēju vienreiz lietojamajos traukos, tā vietā, lai ņemtu līdzi savas krūzītes, bet izrādās, ka pat šie maisiņi ir gatavoti no plastmasas. "Sūds pār stenderi!" Es nodomāju un apņēmos vairs nepirkt tādas tējas. Izrādās, ka manus ciemiņus nemaz neuztrauca, ka pasniedzu viņiem beramo tēju. Šīs bija vien kārtējās manas iedomas, visticamāk, reklāmas radītas.

Patiesībā vispār ir diez gan dulli. Es rakstu šos ierakstu un atceros kā agrāk esmu domājusi un man šķiet, ka esmu idiote. Vai vismaz biju idiote. Taču nebrīnos, ka pēc gada lasīšu, ko šodien esmu uzrakstījusi un domāšu, - nop, arī todien tu biji idiote. Gandrīz neticamas man liekas šis atmiņas, kad tik ļoti rūpējos par ciemiņiem un mani tik ļoti uztrauca, - ko par mani padomās. Bļin es novirzījos no tēmas, patiesībā es vienkārši vēlējos aicināt cilvēkus nepirkt tēju maisiņos. Tāpēc aši lekšu pie secinājumiem.

Tie ir tādi:

atsakoties no tēju iegādes maisiņos, ir iespējams ietaupīt naudiņu (gana daudz patiesībā, piemēram, viena paciņa (viena krūzīte) Lipton, Greenfield, Pickwick tējas izmaksā vidēji no 0,08 līdz 0,11 euro), pat aptiekā nopērkamā pelašķu (kuru easy var salasīt pats, jo ar to ir pilnas pļavas) viena paciņa izmaksā 0,08 euro.) Man patīk dzert zaļo un melno tēju un arī šīs tējas, ja tiek pirktas beramā veidā, tad izmaksā krietni lētāk. Turklāt, pārstājot lietot paciņu tēju, jūs saudzējiet dabu!
atsakoties no masveida tējas pirkšanas un stūķēšanas plauktos, jūs ietaupiet sev telpu virtuvē un variet iekārtot skaistu, ērtu plaukstiņu un visa plašā tējas izvēle ir acu priekšā.
sākot lasīt tējas paši, jūs atklāsiet cik foršs bezmaksas brīvā laika pavadīšanas veids tas ir. Cik feini ir brist pa pļavu un meklēt gaiļbiskītes, cik superīgi ir vērot liepas un gaidīt, kad tās izplauks, cik nomierinoši ir pastaigāties pa mežu un lasīt ceļmallapas, mellenājus un meža zemenītes un cik aromātiski ir sagriezt un izkaltēt ābolus.

Vien-vārd-sakot, te nav ko zaudēt, var tikai iegūt!

P.S. Lūk video - kā tiek ražoti tējas maisiņi.

https://www.facebook.com/watch/?v=1262960420479790

Stulbās rīsu paciņas

Sat, 11 Apr 2020 14:17:00 +0000

Vai lasījāt par manu nepatiku pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir no plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut tas, kas man nepatīk vēl vairāk - stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez rīsiem, šajās paciņas tiek fasēts viss, kas ienāk prātā - griķi, grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja, u.c. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, kas ir kvinoja, bet tā jau tiek fasēta paciņās.

Pastāstīšu, kāpēc man šīs paciņas nepatīk. Pirmais un pašsaprotamais iemesls - tās ir no plastmasas, taču tas nav viss. Manas nepatikas iemesls ir filozofiskāks. Sākšu ar stāstu no dzīves.

Kaut kad tālajos deviņdesmitajos, mans vīrs gāja deju kolektīvā. Toreiz daži izredzētie varēja aizbraukt tādā kā sadraudzības braucienā uz Vāciju un dažas nedēļas dzīvot īstā vāciešu ģimenē. Mans vīrs nebija starp šiem izredzētajiem, bet ne par to stāsts.

Pēc tam, kad šie svešās zemes baudījušie jaunieši atgriezās no attīstītās Vācijas, viņi dalījās savā pieredzē ar pārējiem. Aizrautīgi stāstīja, ko redzējuši un kāda bijusi svešā zeme. Tie, kas ir dzīvojuši šajā laikā un agrāk, iespējams, atceras, cik toreiz bija interesanti dzirdēt stāstus par tāltālām zemēm.

Mana vīra atmiņā bija aizķēries viens stāsts, ko kāds stāstīja baram cilvēku. Jaunietis teica: "Variet iedomāties? Tie vācieši ir tik slinki, ka rīsus vāra paciņās!" Klausītāji neizpratnē sāka puisi izjautāt, ko, kā, kas par paciņām? Mums Latvijā tajā laikā rīsus vārīja tā, kā pienākas - uzvāra katlā ūdeni un ieber rīsus. Punkts. Kad šis jaunietis paskaidroja, kas ir paciņas un kā notiek šī vārīšana tajās, tad visi sāka apsmiet vāciešus. Raug, cik slinkam un stulbam ir jābūt, lai nemācētu rīsus bez paciņas izvārīt!

Tikai dažus gadus vēlāk Latvijas iedzīvotāji kļuva par šiem "slinkajiem un stulbajiem", jo arī mūsu zemē ražotāji gāja līdzi laikam un sāka fasēt produktus plastmasas paciņās. Pirms sāciet dusmoties, ka jūs par stulbiem esmu nosaukusi un prātā kaliet attaisnojumus, kāpēc šīs paciņas ir tik vitāli svarīgas mūsu dzīvē, lūdzu izlasiet šo stāstu līdz galam.

Es un mans vīrs arī bijām starp cilvēkiem, kam prātā nenāk pirkt rīsus, griķus vai jeb ko citu bez paciņas. Tā taču ir daudz ērtāk. Pirmkārt, nevar piededzināt. Otrkārt, nav jāmaisa vai jāseko līdz vārīšanas laikam. Treškārt, nav jādomā par normēšanu - viena paciņa, viena porcija. Ceturtkārt, ja jau tas nav ērtāk, tad jau visi tā nedarītu, vai ne? Katrā ziņā, mēs nedomājām par iemesliem, kādēļ izvēlamies produktus paciņā, mēs vienkārši tā darījām, līdz reizei, kad, vārot rīsus, vīrs atcerējās šo stāstu. Abi gardi nosmējāmies un sākām prātot: "Paga, bet tiešām - kāpēc mēs pērkam visu paciņās?"

Jo vairāk prātojām, jo vairāk sapratām, ka šim mūsu paradumam nav racionālu iemeslu. Lūk, ko atskārtām:

Ēdienu paciņās nav ērtāk pagatavot! Mēs tiešām ticējām, ka ir. Iedomājies - iemet paciņu karstā ūdenī un gaidi, kad uzbriest pilna. Tad, kad atsākām gatavot ēdienu ar veco-labo "bēršanas" paņēmienu, atklājām, ka nekā sarežģīta nav arī tā gatavojot. Turklāt, nav jāplaucē pirksti cenšoties šos maisiņus atgriezt vaļā.
Ēdiens paciņās nav "labāk pagatavots". Mēs domājām, ka, gatavojot ēdienu paciņās, nav jādomā - kad būs gatavs. Kad paciņa uzbriedusi, tad gatavs. Taču, vārot ēdienu pašiem, nav itin nekā sarežģīta nogaršot ēdienu, vai uzlikt taimeri un uzņemt vārīšanas laiku. Turklāt, apmaisot rīsus, tie nesalīp un neveido pļeku, kā tas ir, ja tie tiek vārīti paciņās. Tiesa, ja uzliek katliņu vārīties pilnā jaudā un aizmirst par to, tad ēdiens var piedegt. Paciņu piededzināt ir grūtāk, lai gan reiz man arī tas izdevās.
Gatavojot ēdienu paciņās nav vieglāk normēt porcijas. Mēs domājām, ka ar paciņām viss vienkārši - viena paciņa, viena porcija. Diemžēl ir tā, ka man šī porcija vienmēr bija krietni par lielu un nespēju izēst. Atstāt, lai atdziest arī negribējās, tāpēc, cik vien spēju, tik centos apsēst. Tas radīja pārēšanos. Savukārt, gatavojot ēdienu ar bēršanas paņēmienu, tu pats izvēlies, cik daudz konkrētajā dienā vēlies apēst un tik arī apēd.

Divus gadus mēs jau nepērkam ēdinu paciņās un esam sveiki un veseli. Tikai tagad varu atskatīties atpakaļ uz šo savu "paciņu" laiku un teikt par sevi to pašu, ko deviņdesmitajos jaunieši teica par vāciešiem: "cik slinka un stulba es biju, ka nemācēju rīsus bez paciņas izvārīt".

Savā ziņā, ko es te ņemos, lai tak katrs pats gatavo tā kā grib, vai ne? Diemžēl es tā nevaru, jo šīs nevajadzīgās un pilnīgi stulbās paciņas ir gatavotas no plastmasas. Latvijā visi atkritumu pārstrādātāji prasa, lai iepakojums pirms nodošanas šķirošanā būtu tīrs. Šaubos, ka kāds šīs paciņas pirms šķirošanas izmazgā (nemaz nezinu vai tās vispār tiek pārstrādātas), un galu galā šī nevajadzīgā lieta nonāk vidē. Lūdzu, nepiesārņojiet dabu. Ja neesiet gatavi kļūt traki zaļi un iet galējībās, tad vismaz atmetiet šādas, nepraktiskas lietas kā rīsu paciņas un tējas maisiņus. Šie būtu mazi soļi Jums, bet noderīgi soļi dabai. Mīliet dabu un daba būs pateicīga.

Stulbie tualetes tīrītāji

Sat, 11 Apr 2020 14:02:00 +0000

Sen nebiju atradusi tādu lietu, kuru gribētos dēvēt par stulbu. Beidzot vai diemžēl, bet tādu uzgāju - stulbos plastmasas poda tīrītājus! Es domāju tos štruntiņus, kurus uzkar uz poda malas un kuriem būtu jāpadara mūsu pods par nepiesmērējamu (gribēju rakstīt nepiediršamu, bet iedomājos, ka kādam šis varētu likties rupji). Ja vēl neziniet par ko runāju, tad pacentieties atcerēties visas tās reklāmas, kurās sieviete ar pretīgumā sarautu seju ieiet savā skaistajā tualetē, kurā vienmēr smird. Tad viņa izmisīgi berž podu ar slapju muguru. Tad pēkšņi uzrodas maģiskais plastmasas štrunts pa divi eiro gabalā, kuru viņa uzliek uz poda un mierpilni nolaiž ūdeni. Podā sāk virpuļot okeāns vai lec ārā citroni. Beigās pods ir kā jauns un sieviete smaida. Šīs reklāmas ir tik skaistas, ka dažs labs tādu štruntu pat gribētu ielikt sausajā mazmājiņā.

Diemžēl realitāte ir gaužām citādāka. To, ka nevajag naudu tērēt šī izgudrojuma pirkšanai, es atklāju vēl krietni pirms Zero Waste ienākšanas manā dzīvē. Patiesībā pat biju aizmirsusi par to eksistenci, jo šķiet, ka tie vienkārši bija izgājuši no modes. Katrā ziņā, kādreiz pa šādam īpašajam poda tīrītājam bija uzkārts katrā mājā, tā bija tāda kā goda lieta. Prestiža simbols - re, es arī podu netīru pats! Taču šķiet, ka daudzi, tāpat kā es, atklāja, ka nekādu jēgu tie nedod un beidza tos lietot. Tomēr šomēnes es ievēroju, ka tie vēl eksistē, un cilvēki tos izmanto.

Pēdējos gados esmu sākusi lietas vērtēt arī pēc to iepakojuma, Par poda tīrītājiem jāsaka, tie ir super duper stulbi iepakoti (kā daudzas lietas). Pirmkārt, tie paši par sevi ir izgatavoti no plastmasas un lielākā daļa no tiem nav otrreiz izmantojami. Otrkārt, tiem klāt vēl ir papīra iepakojums ar plastmasas priekšiņu, kas tiek izmests uzreiz pēc atvēršanas. Treškārt, lielākā daļa šo tīrītāju tiek pārdoti pa vienam, tātad katram pa savam atsevišķajam iepakojumam. Ņemot šo vērā, rodas jautājumi: kāpēc cilvēkiem būtu jāpērk kaut kas dabai tik nedraudzīgs? Kāpēc ir nepieciešams radīt tik daudz atkritumu? Reizēm ir gadījumi, kad ir jāražo lietas iepakojumā, un mums tās ir vitāli nepieciešamas. Piemēram, kādam ir vajadzīgas īpašas zāles, kuras citādāk nevar uzglabāt kā vien īpašā iepakojumā. Taču poda tīrītāji nav šis gadījums. Tie, patiesībā, ir pilnībā nevajadzīgi cilvēku dzīvēs.

Tātad - kāpēc cilvēki pērk šos štruntus? Kāpēc es pirku? Nu, galvenokārt, tāpēc, ka nevienam nepatīk tīrīt podu. Tā ir gana pretīga lieta, ko berzt un kopt. Turklāt smaka tualetē pēc smagākas tās apmeklēšanas nav baudāma, un mums ir tieksme visu slikto, cik iespējams, nomaskēt. Tāpēc loģiski, ka mēs cenšamies izmantot visas modernās pasaules radītās iespējas, lai atvieglotu sev dzīvi. Reklāmās mums tiek solīts, ka uzkarot uz poda malas vien niecīgu plastmasas uzparikti, kura pildīta ar maģisku vielu, pods pats iztīrīsies, un mazmājiņa smaržos pēc Ēdenes dārza. Realitāte gan ir gaužām citādāka.

Pirmkārt, uzkārt tualetes tīrītāju vēl ir vienkārši, taču ņemt to nost...brr. Pēc tam, kad trauciņš ir tukšs, tīrītājs pats ir paspējis apaugt ar urīnu, kakuču gabaliņiem un visādiem citādiem netīrumiem, kuriem galīgi negribās pieskarties ar kailām rokām. Tāpēc cilvēki izvēlas uzvilkt vienreizlietojamos cimdus, kurus izmet kopā ar trauciņu, vai noņem šo štruntu ar tualetes papīru, kas gana labi būtu noderējis pēcpuses slaucīšanai.

Otrkārt, bieži šie tīrītāji nedara pilnīgi neko. Nav nekādas miņas no to burvīgās iedarbības. Sūdu sliede kā bija, tā ir. Joprojām jāizmanto birste. Rūsas strīpiņa kā ir tā ir. Aplikums un netīrumi turpat, kur parasti pamanījušies ielīst. Pods jātīra kā parasti, tik vēl jānoņem viens pretīgs štruntelis no poda. Daži labākie un dārgākie tīrītāji, iespējams (tikai iespējams), savu darbu pilda kārtīgi. Diemžēl, ūdens podā netek viscaur pa maliņām un tāpēc izveidojas viena smuka poda puse, kur karājās tīrītājs un otra nesmukā, kas tagad, esot kontrastā, šķiet īpaši netīra. Tiem, kuriem naudas nav žēl, ņem un uzkar otrā pusē arī pa plastmasas štruntam, taču tad vidus paliek netīrs. Vārdu sakot, lai cik labs būtu tīrītājs (atgādinu, ka pārsvarā tie nav labi ) tie neizdara simtprocentīgu darbu nekad.

Treškārt, neesmu ievērojusi, ka kādam no šiem tīrītājiem būtu izdevies nomaskēt sūdu smaku. Pat ja vispār ir kāds aromāts, tas noteikti nav tas, ko gaidījām. Tualete nemēdz ost pēc okeāna, bet gan pēc piedirsta okeāna. Tā nemēdz ost pēc priežu meža, bet gan pēc piedirsta priežu meža. Tas pats ir arī ar margrietiņām...tās vienkārši tiek padarītas par piedirstām margrietiņām. Turklāt šo visu "gaisa uzlabotāju" smakas ir tik sintētiskas, ka bieži no tām paliek slikti. Ja cilvēks tik ļoti nespēj paciest pats savu vai savu tuvinieku izkārnījumu smārdu, tad varbūt naudu, kas tiek izmesta pasauli piesārņojošu rīku iegādei, var izlietot kvalitatīvākas ventilācijas izveidei?

Ko es lietoju tualetes kopšanai? Mans piemērs diemžēl nav pats labākais. Daudzus gadus atpakaļ, kad beidzu lietot šos iekaramos tīrītājus, es pārgāju uz Domestos vai kādu alternatīvu ķīmisku līdzekli. Ik pa laiciņam ielēju to visapkārt podā gar malām, atstāju uz nakti un no rīta noskaloju. Smirdēja kā elle, toties viss bija tīrs. Šī ķīmiskā līdzekļa pudele kalpoja gana ilgam laikam. Savukārt, kaku smaciņu es jau sen vairs necenšos noslēpt.

Kad pievērsos ZW, tad mācījos iztikt arī bez Domestos. Eksperimentālos nolūkos esmu izmēģinājusi citronskābi. Ieberu podā, ar birsti izsmērēju pa visu poda virsmu un atstāju uz nakti. Tā paveic ne tik spēcīgu, bet līdzīgu brīnumu, kā domestos. Taču vai ilgtermiņā citronskābe kalpotu tik labi, kā ķīmiskie līdzekļi, es nezinu: šo trīs gadu laikā, man tā arī nesanāca līdz galam izlietot tos līdzekļus, kuri man bija nopirkti dzīvē pirms ZW. Tāpēc nav sanācis izmēģināt citronskābi ilgākā laika posmā.

Šobrīd esmu iegādājusies Karcher tvaika slotu. Tas ir veids, kā neizmantojot pilnīgi nekādu līdzekļus, kvalitatīvi iztīrīt un dezinficēt savu mājokli. Podu vēl neesmu izmēģinājusi mazgāt, bet vannu, flīzes, plīti, skapīšus, durvis, grīdas...viss ir perfekti tīrs bez neviena līdzekļa plastmasas pudelēs. Viss, kas ir nepieciešams ir tīrs krāna ūdens. Ceru, ka šis aparāts kalpos gadiem un nebūs jāizmet mēslainē, tādējādi laupot man šo feino iespēju tīrīt māju bez ķīmīskiem vai pat bez dabiskiem līdzekļiem (galu galā, pat soda un citronskābe ir iepakojumos).

Šī nav Karcher reklāma. Teorētiski sanāk, ka ir, bet katrā ziņā man neviens nav lūdzis to reklamēt. Tā vienkārši sanāca, ka šis šobrīd ir veids, kā es kopju māju, un tas ir pagaidām vislabākā ZW alternatīva, kādu esmu atradusi.

Īsumā, lūdzu, atmetiet iedomu, ka šie plastmasas tualetes tīrītāji atvieglo jūsu ikdienu. Tie tikai iztukšo jūsu maciņu un piemēslo pasauli. Ik pa laiciņam, pielieciet spēku un vienkārši izmazgājiet podu ar birsti vai kādu dabai draudzīgāku līdzekli.