Nozīmīgie svešinieki

Atceraties tos mirkļus filmās, kad svešinieks saka episkus vārdus, kas maina galvenā varoņa domas? Parasti fonā sāk skanēt mūzika un viņš attopas, ka patiesi un dziļi mīl savu labāko draudzeni, un kā ķerts skrien viņai pakaļ pa lidostu. Nekļūdīšos sakot, ka vairums skatītāju nodomā: "skaisti, bet dzīvē tā nenotiek!" Es vēlos jums pastāstīt, ka notiek gan. Tiesa, realitātē izpaliek fona mūzika, lidosta un skrējiens, bet nozīmīgie svešinieki ar episkajiem tekstiem gan ir visapkārt.

---

Manā dzīvē ir bijuši daudz skaistu mirkļu, kas savā veidā ir mainījuši mani, un lielākā daļa šo mirkļu ir svešinieku radīti. Atskatoties uz savu dzīvi, esmu aizdomājusies, kāpēc tieši svešinieku teiktais ir bijis tik nozīmīgs, un atbilde, ko esmu atzinusi sev par pieņemamu, ir - svešiniekam nav piespraustas manis radītās birkas, respektīvi, es neesmu diskreditējusi viņus ar nebūtiskām lietām un ieklausos viņu stāstā. Piemēram, ja mans vīrs man pasaka kādu dzīves gudrību, tā  veikli paslīd man gar ausīm, jo tas taču ir mans vīrs, labs automehāniķis, bet gudrīte šajā ģimenē esmu es. Lūk, arī birka, par ko es runāju: "automehāniķis"; "gudrīte". Reizēm, tēls, ko esam piešķīruši cilvēkam, mūsu prātā rada nevajadzīgu kontekstu viņu teiktajam vai paveiktajam.

Taču, svešinieki ir brīvi no prāta radītajiem aizspriedumiem, tiem ir spēja aizsniegt mūsu prātu un likt mums ieklausīties. Tāpēc cilvēki bieži  atgriežas no ceļojumiem stāstot par brīnišķīgajiem ārzemniekiem, ko satikuši. Ārzemnieki nemaz nebija labāki kā vietējie bāleliņi, viņi vienkārši bija svešinieki, kurus tu iepazini tikai daļēji un ļāvi fantāzijai apaudzēt šos cilvēkus ar skaistiem tēliem.

Reiz, kādā vakarā, es atcerējos senu notikumu ar tikpat senu svešinieku galvenajā lomā, un nolēmu padalīties ar šī svešinieka teikto, varbūt šie vārdi arī jums nozīmēs tikpat daudz kā man!

Desmit gadus atpakaļ, es biju jauna, ambicioza studente, kas lēnām sākusi veidot savu karjeru, iestājusies politiskajā partijā, apņēmusies nīst vīriešus, jo pārāk bieži dzirdēju, cik grūti ir sievietei izsisties dzīvē, kas sapņo kļūt par ASV prezidenti (Latvijas prezidenta amats viņai ir pārāk nenozīmīgs). Toreiz, man radās iespēja viegli nopelnīt naudu vienu dienu izliekoties, ka piedalos kursos. Mans pienākums bija astoņas stundas ar svešiniekiem sēdēt konferenču zālē. Tā es dienu pavadīju kopā ar baru nepazīstamu cilvēku, no kuriem atceros vien divus vidusskolas puišeļus, onkuli ar kailu galvvidu un absolūti nenozīmīga izskata vīrieti. Ja vien šis vīrietis nebūtu galvenais varonis manā stāstā, es viņu pat neatcerētos.

Šajās "mācībās" sēdējām ap lielu, ovālu galdu, iegrimuši katrs savā nodarbē. Kāds skatījās filmas datorā, cits lasīja grāmatu, skolēni spēlēja kārtis un ik pa laiciņam pārmijām pa kādam vārdam. Jaunie ziķeri bija čakli pīpmaņi un vienā pīppauzē aicināja arī mani pievienoties. Uz laipno piedāvājumu, es lepni atbildēju: "Nē, paldies, es nepīpēju!"

Neizteiksmīgais vīrietis uz mirkli atrāva acis no grāmatas un man teica: "Tev gan paveicies!", tad atkal iegrima grāmatā.

Šodien, es vairs nesaprotu, kāpēc kas tāds mani kādreiz spēja sadusmot, taču tāda es biju, un šī piebilde man uzdzina riebumu, es vēlējos pierādīt savu taisnību un varenību, tāpēc diezgan iedomīgā tonī atbildēju: "Ar veiksmi tam nav nekāda sakara!"

Vīrieša lūpu kaktiņš savilkās slīpā smaidā, viņš mierpilni nolika malā grāmatu un pašapmierināts pievērsās man. Viņa acīs bija lasāms ķircinošs uzjautrinājums, viņš zināja ko tādu, ko es savā jaunības maksimālismā vēl nezināju. Viņš mani pazina, viņš pazina manu jaunieša ambiciozo naivumu un priecīgs iesaistījās diskusijā: "Ar ko tad tam ir sakars?" Viņa balsī bija jūtams viegls uzjautrinājums.

Viņa miers, draudzīgums un uzjautrinājums mani kaitināja vēl vairāk. Šis nekam nederīgais pusmūža vīrietis, kas, acīmredzot, nav neko dzīvē sasniedzis, izliekas par kaut kādu viszini un vēl uzdrošinās mani ķircināt.  Nedz viņa apģērbs, nedz izskats neliecina par izsmalcinātību, tik daudz es biju viņu novērtējusi.  Man šajā diskusijā bija jāuzvar un jāpierāda, ka es esmu aktīva nepīpētāja un manai nepīpēšanai nav nekādas saistības ar veiksmi. Es, un tikai es pati, esmu savas dzīves noteicēja un veiksme man nav nepieciešama.

"Tam ir sakars ar rakstura stingrību!" es atbildēju vēl lepnāk kā iepriekš.

"Un no kā ir atkarīgs tas, kāds tev ir raksturs?" viņš turpināja.

"No tā....hmmm" es centos atbildēt ātri, bet man sāka trūkt atbilžu, jo zināju, ko viņš man jautās tālāk. "No tā, kāda esmu piedzimusi" neko labāku tajā brīdī nespēju izdomāt. Diemžēl es jau sapratu, ka esmu zaudējusi šajā cīņā.

"Un no kā ir atkarīgs tas, kādiem vecākiem, kādiem gēniem, kādā sabiedrībā un vidē tu piedzimsti?" viņš uzdeva savu pēdējo jautājumu patīkami mierīgā tonī.

"No veiksmes", es atbildēju kā matadora pieveikts bullēns.

"Cilvēki, it īpaši tie, kas ir sasnieguši virsotnes, kā direktori, vadītāji un prezidenti, domā, ka viņiem ir dievišķš spēks, ja reiz viņi ir tur, kur ir. Viņi asociē savus sasniegumus tikai un vienīgi ar sevi, noticot, ka ir īpaši un labāki par citiem. Viņi domā, ka tas, kurš nodzēries guļ zem tilta ir sliktāks cilvēks, viņš to ir pelnījis, tāpat kā viņi ir pelnījuši būt virsotnēs. Taču cilvēki aizmirst par veiksmi, aizmirst būt pateicīgi par to, kas viņiem dots, un aizmirst būt iecietīgi pret tiem, kuriem nav pieticis tik daudz veiksmes. Nav labo un slikto vai stipro un vājo. Ir tikai veiksmīgo un ne tik veiksmīgo. Ja tu pamēģināsi paskatīties uz pasauli caur veiksmes prizmu, tu atklāsi, cik pasaule ir daudzkrāsaina. Tā ir daudz skaistāka, nekā tev šobrīd šķiet." Viņš pateica šos vārdus un atgriezās pie grāmatas lasīšanas.

Kopš šīs dienas es mainījos. Viņa teiktajos vārdos es atradu citādu veidu, kā redzēt dzīvi. Lēnām es beidzu apbrīnot bagātos un slavenos, bet nievāt nabagos, es iemācījos redzēt cilvēkus kā stāstus, jo katram no mums tāds ir un neviens stāsts nav jātiesā, tas vienkārši ir jāuzklausa. Viņam bija taisnība, dzīve tiešām šķiet skaistāka un krāsaināka, ja sāc kļūt pateicīgs veiksmei. Ir pagājuši desmit gadi un manā dzīvē ir bijuši vēl daudz svešinieku ar episkiem tekstiem, kas man atklājuši kādu neredzētu dzīves šķautni. Es nevaru sagaidīt tikšanos ar nākamo.

Esiet atvērti, novērtējiet cilvēkus sev apkārt, pat tad, ja tie šķiet nenozīmīgi, varbūt ar laiku jūs atklāsiet, cik lielu nozīmi kāds viņu pateikts vārds vai paveikts darbs ir devis jūsu dzīvei. Vienlaikus uzklausiet savus tuvāko stāstus un centieties dzirdēto attīrīt no prāta radītajām birkām, mums visiem domas nāk ārā kā pērles, tikai jāmāk tās sadzirdēt.

Nav komentāru

Komentēt