Dzīve bez automašīnas
Šodien atkal salūzu.
Braucu ar auto īsu ceļa gabaliņu. Sajūta sūdīga. Gluži kā tajās
reizēs, kad apņemies sākt regulāri skriet vai vingrot, bet pēc
divām dienām jau atkāpies no c cēlās apņemšanās. Pirmajai padošanās
reizei parasti izdodas viegli atrasts attaisnojumu, daļēji pat
pats noticis, ka tas bija vien izņēmums, taču tad pienāk nākamā
diena, un, pašam nemanot, tu atkal lauz vienošanos ar sevi, līdz
aizmirsti, ka vispār šādu apņemšanos biji izaudzinājis.
Kā rodas piens?
Šoreiz sākšu eseju ar
ātru atbildi uz virsraksta jautājumu. Piens ikvienam zīdītājam
rodas tikai pēc tam, kad tas ir apaugļojies un viņam piedzimst
bērniņš. Šis piens dabā ir paredzēts, lai nodrošinātu jauno atvasi
ar viņam nepieciešamo uzturu. Govis un Kazas ir tādi paši zīdītāji
kā cilvēks, žurkas, kaķi, suņi un citi. Arī šiem dzīvniekiem piens
rodas tikai tad, ja viņiem piedzimst bērns. Piens nerodas tāpēc, ka
Govs vai Kaza ēd zāli. Šī gan nav zinātniski pareizākā atbilde, bet
gribēju uztvert pamatdomu - katra dzīvnieka piens ir paredzēts viņa
bērnam.
Stulbie tējas maisiņi
Uz rokas pirkstiem ir
saskaitāmi latvieši, kuriem mājās nebūtu kārtīgi tējas krājumi.
Mums nav tādu tējas dzeršanas tradīciju kā ķīniešiem vai britiem,
taču latviešiem tēja ir mīļa.
Pirms minimālisma posma manā dzīvē, man bija pamatīgs tējas plaukts. Es vēlējos spēt piedāvāt ciemiņiem super-duper plašu klāstu ar tējām. "Tēju dzersi?"..."ak kādu? Tu vaicā? Nu man ir...tāda, tādā, tādā un tāda." Man šķita, ka plašais tējas klāsts mani padara par izcilu nama māti. Taču realitāte ir tāda, ka biežākā tēja ko visi ciemiņi izvēlas ir tēja "Vienalga". Reāli visiem ir pofig, ko viņi dzer, jo mērķis kāpēc ieradušie pie manis ir jauki pačalo. Gadās jau arī pa kādam izlepušam ciemiņam, kurš vēlas ko specifisku - zaļo, melno vai augļu tēju, taču arī viņam nerūp, vai tā tēja ir vesta no Spānijas dienvidiem vai tas ir lētais "Možums".
Stulbās rīsu paciņas
Vai lasījāt par manu nepatiku
pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir
no plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut
tas, kas man nepatīk vēl vairāk - stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez
rīsiem, šajās paciņas tiek fasēts viss, kas ienāk prātā - griķi,
grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja, u.c. Liela daļa Latvijas
iedzīvotāju nemaz nezina, kas ir kvinoja, bet tā jau tiek fasēta
paciņās.
Pastāstīšu, kāpēc man šīs paciņas nepatīk. Pirmais un pašsaprotamais iemesls - tās ir no plastmasas, taču tas nav viss. Manas nepatikas iemesls ir filozofiskāks. Sākšu ar stāstu no dzīves.
Stulbie tualetes tīrītāji
Sen nebiju atradusi
tādu lietu, kuru gribētos dēvēt par stulbu. Beidzot vai diemžēl,
bet tādu uzgāju - stulbos plastmasas poda tīrītājus! Es domāju tos
štruntiņus, kurus uzkar uz poda malas un kuriem būtu jāpadara mūsu
pods par nepiesmērējamu (gribēju rakstīt nepiediršamu, bet
iedomājos, ka kādam šis varētu likties rupji). Ja vēl neziniet par
ko runāju, tad pacentieties atcerēties visas tās reklāmas, kurās
sieviete ar pretīgumā sarautu seju ieiet savā skaistajā tualetē,
kurā vienmēr smird. Tad viņa izmisīgi berž podu ar slapju muguru.
Tad pēkšņi uzrodas maģiskais plastmasas štrunts pa divi eiro
gabalā, kuru viņa uzliek uz poda un mierpilni nolaiž ūdeni. Podā
sāk virpuļot okeāns vai lec ārā citroni. Beigās pods ir kā jauns un
sieviete smaida. Šīs reklāmas ir tik skaistas, ka dažs labs tādu
štruntu pat gribētu ielikt sausajā mazmājiņā.
0
