Pasaka "Klusā karaļvalsts"

Tāltālā zemē, aiz bieziem mežiem un augstiem kalniem atradās Klusā karaļvalsts. Šajā zemē valdīja stingrs karalis, kuram patika klusums. Viņš necieta sarunas. Tāpēc visā valstī bija pilnībā aizliegts bilst kaut vienu vārdiņu. Sarunāties nedrīkstēja pilnīgi neviens. Nebija nozīmes, vai tu esi liels vai mazs, puisis vai meitene, dižens vai niecīgs, - visiem bija jāklusē. Ja kāds šo noteikumu pārkāpa, viņš tika bargi sodīts.

---

Gāja gadi un Karalis ievēroja, ka viņa pavalstnieki kļūst arvien skumjāki un nevarīgāki, līdz ar to arī pati karaļvalsts sāka nīkuļot. Karalim tas nepatika. Ja tā turpināsies, viņš zaudēs savu zemi, tāpēc viņš izdomāja, ka ir nepieciešams nedaudz iepriecināt savas valsts iedzīvotājus. Viņš sasauca visus karaļvalsts iedzīvotājus un paziņoja: “Turpmāk ikvienam pavalstniekam būs atļauts skaļi teikt vienu teikumu. Tikai vienu. Ne vairāk. Apdomājiet prātīgi, kāds būs šis teikums, jo to drīkstēsiet skaļi teikt visu mūžu. Rīt līdz pusdienas laikam, visiem jāierodas šo teikumu uzrakstīt uz lapiņas.”

Karalim nepatika, ka tagad kaut vai tikai vienu teikumu, bet iedzīvotāji drīkstēs runāt. Taču citu iespēju, kā uzlabot situāciju savā karalistē, viņš nezināja. Dusmās par šo situāciju viņš izdomāja izjokot savus pavalstniekus, sniedzot tiem muļķīgu cerību, tāpēc savam paziņojumam piebilda:

“Ja rīt visi valsts iedzīvotāji būs izvēlējušies vienādus vārdus, tad turpmāk būs pilnībā atcelts aizliegums sarunāties.” Karalis šo paziņoja un smiedamies iegāja savā pilī. Viņam patika šis joks, jo redzēja, kā valsts iedzīvotāju acis sākumā iemirdzējās priekā, bet tad, kad visi saprata, ka to nav iespējams īstenot, tie saskuma.

Lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji savstarpēji nenodod viens otram informāciju un nevienojas par vienādiem vārdiem, viņš visus iedzīvotājus izšķīra un nolika pie katra sargu, kas līdz nākamās dienas pusdienlaikam raudzīsies, lai iedzīvotāji nešmaucas.

Valsts ļaudis gāja gulēt ar divejādām sajūtām. Tie bēdājās par to, ka karalis tik ļauni viņus izjoko – dod neiespējamu cerību -, jo nekādi taču nav iespējams, ka pilnīgi visi izvēlēsies vienādus vārdus. Taču viņi arī priecājās, ka lai arī tikai viens teikums, bet viņiem beidzot būs iespēja kaut ko teikt skaļi. Tā visi valsts iedzīvotāji gāja gulēt domājot, kas gan varētu būt šis svarīgais teikums, ko viņi vēlētos spēt izrunāt.

Nākamajā dienā pie karaļa pils stāvēja gara rinda, visi devās uzrakstīt uz lapiņas teikumu, ko ir izvēlējušies. Kad visi to bija izdarījuši, Karalis uzkāpa uz balkona un skaļi sāka lasīt lapiņas.

Karalis izvilka pirmo lapiņu un lasīja.

Iedzīvotājs ar vārdu Knuts Mīļais ir izvēlējies teikumu: “Es tevi mīlu.”

Karalis gardi iesmējās par šo teikumu. Nodomāja, cik muļķīgi izvēlēties tik nederīgu teikumu. Ar to taču neko nevar iesākt.

Tad viņš izvilka nākamo lapiņu un lasīja.

Iedzīvotāja ar vārdu Matilde Smukā ir izvēlējusies teikumu: “Es tevi mīlu.”

Karalis nobrīnījās par šo sakritību, vienlaikus nodomājot, ka viņa pavalstnieki gan ir muļķi, izvēloties šos jocīgos vārdus.

Tad viņš lasīja no nākamās lapiņas:

Iedzīvotāja ar vārdu Ģertrūde Jaukā ir izvēlējusies teikumu: “Es tevi mīlu.”

Tagad karalis ļoti sāka satraukties, viņš ātri ķēra nākamo lapiņu, un tur atkal bija vārdi “Es tevi mīlu”, nākamajā atkal “Es tevi mīlu”, tas pats vēl nākamajā un aiznākamajā. Simtiem reižu viņš izlasīja vienus un tos pašus vārdus: “Es tevi mīlu.”

Tik daudz reižu izrunājot šo teikumu, karalis juta, ka viņa sirsniņa ir palikusi siltāka, pār viņa vaigiem notecēja asara, un dīvainā veidā viņš pat nebēdājās, ka viņa joks ir pagriezies pret viņu. Viņš pat ar lielāko prieku paziņoja, ka turpmāk visiem ir atļauts runāt tik daudz, cik vien viņi vēlas.  Ja vien viņš būtu zinājis, ka ir tik skaisti vārdi, kā “Es tevi mīlu”, viņš nekad nebūtu liedzis cilvēkiem runāt.

Turpmāk Klusuma karaļvalstī dzīvoja ļoti laimīgi ļaudis, un tā plauka labklājībā. 

Autors: Zane Nuts

Ja šo pasaku pārpublicējiet citās vietnēs, izdevumos vai materiālos, lūdzu norādiet tās autoru.

2 komentāri - Pasaka "Klusā karaļvalsts"

Komentēt