Pasaka "Nepareizās pēdas"
29. oktobris, 2020 pl. 8:25,
Nav komentāru
Reiz tāltālā zemē dzīvoja princis un princese. Viņi katrs dzīvoja savā karaļvalstī un abi dienu no dienas bija bēdīgi.
Princese bēdājās, jo viņai bija ļoti lielas pēdas, kuras pārāk ātri skrēja un tālu lēca. Lai kādas spēles viņa spēlētu, viņa vienmēr uzvarēja. Viņa bija ātrāka pat par visiem puišiem, kuri dzīvoja viņas karaļvalstī. Taču princesei bija apnicis vienmēr uzvarēt, tas nesniedza viņai prieku un gandarījumu. Viņa vēlējās ko citu. Skaistā princese sapņoja par mazu, smuku kurpīšu valkāšanu. Tādu, kādas valkāja visas viņas galma dāmas un kurās meiteņu pēdas izskatījās eleganti un valdzinoši. Viņa vēlējās tipināt ar mazām pēdiņām, nevis skriet ar lielām pleznām.
Savukārt, princis bija bēdīgs, jo viņam bija pārāk mazas pēdiņas. Mazo pēdu dēļ viņš nespēja skriet un lēkt tikpat ātri kā citi puiši viņa karaļvalstī. Taču viņam patika skriet un viņam ļoti patika uzvarēt. Ja reizēm viņš uzvarēja, viņš zināja, ka tas tikai tāpēc, ka pārējie puiši viņu žēloja un speciāli skrēja lēnām. Tas viņam nederēja. Princim patika sacensties godīgi, viņš gribēja uzvarēt bez šmaukšanās.
Kādu dienu abas kaimiņvalstu karalistes rīkoja balli. Šajā ballē visi dejoja un priecājās - visi, izņemot princi un princesi. Abi godājamie viesi sēdēja savos troņos noskumuši. Princis ievēroja, ka nav vienīgais ar bēdām. Viņš piegāja klāt bēdīgajai princesi un vaicāja:
“Kāpēc tu esi tik noskumusi? Tev ir pilnīgi viss. Brīnišķīga karaliste, lieliski pavalstnieki, skaista seja un pašas lielākās pēdas no visiem, kas ieradušies ballē.”
Princese sāka skaļi raudāt.
“Tieši šo stulbo pēdu dēļ es esmu skumja!” viņa norādīja uz savām lielajām pēdām, “Man tik ļoti gribētos mazas pēdiņas! Es pat padejot nevaru, visiem uzminu uz pēdām.”
“Cik dīvaini! Es arī esmu bēdīgs, bet pilnīgi pretēju iemeslu dēļ. Manas pēdas ir pārāk mazas.”
Dzirdot šos vārdus, princesei dzima ideja:
“Varbūt mēs varētu samainīties ar pēdām?”
“Tā ir lieliska ideja!”
Princis un princese nogāja maliņā un samainījās pēdām.
Sākumā viņiem bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie pilnīgi citādākām pēdām. Princese grīļojās, nezinot, kā nostāvēt uz mazajām, skaistajām pēdiņām, savukārt princis nezināja, kā manevrēt ar lielajām pēdām. Taču, tiklīdz viņi pierāda, tā kļuva pavisam laimīgi. Princis skrēja kā vējš, uzvarēja visus draugus skriešanā, jutās stabils uz savām jaunajām, lielajām pēdām. Savukārt princese bija tik laimīga, lēnām tipinot pa savas karalistes plašajām pļavām un valkājot skaistās, mazās kurpītes.
Gāja dienas, princis un princese bija laimīgi, bet arvien biežāk viņi juta, ka pēdas sāk dīvaini uzvesties. Kad viņi izgāja pastaigāties, tad, lai gan vēlējās iet uz pavisam citu pusi, kājas vilka uz to pusi, kur mita to iepriekšējais saimnieks. Reizēm naktīs viņi pamodās ar kājām izlīdušām no gultas. Princis un princese saprata, ka kājas grib satikt savus iepriekšējos saimniekus. Tā viņi vienu dienu satikās un nolēma apprecēties.
Princis un Princese bija laimīgi par savu lēmumu, izrādās viņi ļoti labi saderēja kopā, savukārt pēdas bija īpaši priecīgas, jo katru dienu varēja satikt savus sākotnējos saimniekus, bet pārējo laiku darīt laimīgus jaunos.
Autors: Zane Nuts
Nav komentāru
Komentēt
0
