Stāsts par lepnību
Bērnībā bieži dzirdēju
pieaugušos apspriežam kādu nejauši satiktu paziņu un par šo cilvēku
nepatīkamā tonī sakām: "Tas nu gan palicis iedomīgs, izlikās mani
neredzam" vai "Oho, cik viens lepns palicis, pat vairs nesveicina".
Domāju, ka arī jūs atpazīstiet šādas vai līdzīgas frāzes. Skaidri
atceros, ka es tolaik savās bērna smadzenēs, kā varenu dzīves
mācību ierakstīju - NEKAD NEBŪT IEDOMĪGAI VAI LEPNAI. Tātad,
vienmēr un visur ar smaidu uz lūpām runāties un
sveicināt ikvienu, ko satieku. Viscaur dzīvei tā arī darīju.
Vai var sāpēt vairāk?
- Tev šis ir jāuzraksta! - man teica draudzene pēc tam, kad viņai izstāstīju savu stāstu.
- Es uzrakstīšu, kad būs laiks, - es atbildēju.
Beidzot šis laiks ir pienācis.
Kā manā ģimenē ienāca mājmācības ideja?
Var teikt, ka ideja par mājmācību manā ģimenē ienāca pēkšņi, neplānoti un druskucīt amizanti. Līdz pat šā gada vasarai, es nezināju, ka Latvijā vispār ir iespējams mājskolot bērnu. Nezināju, ka eksistē arī tālmācība jau no pirmās klases. Šīs vienkārši nebija manā dzīvē aktuālas tēmas. Tā kā man pašai skolā patika (bērnudārzā neesmu gājusi), tad arī domas, ka kādam varētu nepatikt, manā prātā nelidinājās.
Jau gana agri es gaidīju, kad manam bērniņam apritēs pusotrs gadiņš, un viņš uzsāks pirmās gaitas bērnudārzā. Iztēlojos, cik viņš priecīgs spēlēsies ar bērniem, kamēr es atjaunošu savu karjeru. Mēs vakaros tiksimies, viņš apskaus mani un aizgūtnēm stāstīs, kā viņam gāja bērnudārzā. Tāda standarta idilliska ainiņa bija manā galvā. Nezinu no kurienes tā bija ieperinājusies, taču biju pārliecināta, ka bērniem patīk iet uz bērnudārzu. Biju pārliecināta, ka dārziņš ir obligāts bērnam, jo ko gan es kā māte spētu viņam dot un iemācīt? Tur ir speciālisti, gudri, izglītoti cilvēki. Man nav nekādu pedagoga dotību! Es tak bērnam pat iet uz podiņu nespēšu iemācīt. Vienvārdsakot, biju pārliecināta, ka, ja visi tā dzīvo (bērns iet uz bērnudārzu, vecāks dodas uz darbu), tad šis, acīmredzot, ir ideālais modelis abiem. Galvenais ir atrast pareizo bērnudārzu.
Dzīve ārpus sistēmas
Sakot par sevi, ka es šodien dzīvoju ārpus Sistēmas, es jūtos kā Reino Reinss no agrāk mežonīgi populārā TV seriāla "Renagāts." Tiesa man nav garu brūnu matu, Harley Davidson motocikls un draugs vārdā "Bobijs Varenais šāvējs". Toties kopīgais ar Renegātu ir brīvības sajūta, kas mijas ar patstāvīgu nepatstāvību (tāda pretrunīga sajūta), tāpat ir bieži sajūta, ka tu tāds jokainais esi viens. Salīdzinot ar Reino, mana dzīve ir krietni vienkāršāka, katrā ziņā man nav nepieciešams mocis uz kura mukt no likumsargiem. Patiesībā daudziem cilvēkiem mana šī brīža "netipiskā" dzīve ir viņu ierasta ikdiena no dzimšanas brīža. Tomēr tiem, kuri dzīvo tā, kā es agrāk, es pastāstīšu, kas tad ir mainījies manā dzīvē un kāpēc šobrīd man gribās sevi dēvēt: "ārpus sistēmas esoša".
Iet pret straumi
Paceliet roku, ja jums reizēm ir sajūta, ka ejiet pret straumi! Manā iztēlē šobrīd augšā uzšaujas roku jūra. Kāds, iespējams, pacēla roku, jo nodomāja, ka vaicāju par to sajūtu, kad šķiet, ka viss ir grūti - nauda nepelnās, bērni neklausa, darbā nevedās. Šoreiz ne par to, bet gan sajūtu, kad jūties viens un nesaprasts. Kad šķiet, ka runā citā valodā. Kad centies kolēģim izskaidrot ideju, viņš māj ar galvu it kā saprazdams, bet viņa atbilde liecina: "ņifiga vecīt tu nesaprati!" Taču skaidrot vēlreiz jums vairs nav spēka un tā tu paliec ar savu ideju, savām pārdomām un sajūtām. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka ļoti daudziem ir šī sajūta, ka reizēm brienam pret straumi, jo galā redzam to, ko visi citi atsakās ieraudzīt.
Un tā sistēmā pazūd cilvēks
2020 gads manā ģimenē iesākās diezgan grūti. Šķita, ka viss ir brīnišķīgi, bet čiku briku un nekā, viens it kā nieciņš, bet es atklāju, cik vāja ir mana nervu sistēma. Mans dēls noķēra vēdera vīrusu, un viņam ilgstoši bija šķidra vēdera izeja, kā rezultātā viņš nedaudz atūdeņojās, un mums bija nepieciešams pāris dienu padzīvot slimnīcā pie NaCl sistēmas. Patiesībā, šis nebija nekas traks. Pilnīgi ierasta parādība bērniem, arī dzīvošana slimnīcā un NaCL sistēmas nebija nekas ārkārtējs. Taču man, kā mammai tās bija šausmas. Izrādās, kad manam bērnam kaut kas notiek un, ja tiek iesaistītas slimnīcas, es krītu panikā. Izrādās, mans vīrs ir tāds pats kā es. Varu tik teikt, ka nabaga mūsu dēls, ka šim senči tādi nestabili. Tā jau nav feini, kad rokā dur adatas, dienā vismaz astoņas stundas jābūt mierīgam, kamēr laiž sistēmu, nedrīkst pamest palātu un vēl ik pa laikam liek dzert zāles, nodot analīzes un tamlīdzīgi. Taču šim vēl senči galīgi švaki un pārdzīvo. Taču mēs esam labi vecāki, mīloši un no šī notikuma mācāmies, tāpēc jau tagad aktīvi strādājam pie sevis, lai spētu mierīgāk uztvert notiekošo. Tomēr stāsts ne par mums, bet sistēmu, šajā gadījumā slimnīcas sistēmu.
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.