Stāsts par Līgu Rimšu
Viņa noteikti nekvalificējās kā saistoša un interesanta dzejniece, lai spētu piesaistīt lielās izdevniecības, kas segtu šo grāmatu izdošanu. Nedz viņa slavena, nedz skandaloza, nedz arī zina kā sasniegt šos izdevējus. Toties viņai bija sapnis un viņa mērķtiecīgi tiecās uz tā īstenošanu.
Pierakstījusi savus dzejoļus
kladītē, Līga devās uz tuvāko bibliotēku un pārrakstīja tos datorā.
Viņa sameklēja redaktori, kas, pēc viņas vārdiem, tekstus pamatīgi
iztīrīja un Līgu gana izskoloja. Tad viņa sameklēja uzņēmumu, kas
par samaksu, organizē grāmatas izdošanu. Šīs maksas ir gana lielas.
Pat nelielas tirāžas veido ar četriem cipariem rakstāmus skaitļus.
Taču Rimšas kundzi tas neatturēja. Tas nešķistu nekas iespaidīgs,
ja viņai naudas būtu daudz, tomēr tā nav. Līgas pensija ir tik
maza, ka pat Latvijas minimālā alga, skatoties uz to, smejas vēderu
turēdama. Kā Līga Rimša panāca grāmatas izdošanu? Lūk, tas ir
stāsts par neatlaidību.
Mana pirmā baskājainā vasara
Pašas pirmās
baskājainās vasaras man aizritēja bērnībā. Uzaugot mazpilsētā,
džagāt apkārt bez apaviem bija ierasta lieta. Taču pieaugot, šis
paradums mazinājās, līdz izzuda vispār. Pēdējos padsmit gadus basas
pēdas noāvu vien retu reizi: atpūšoties jūrmalā, ciemojoties pie
kāda laukos vai reizēm parkā. Manas pēdas pilnībā piederēja
apaviem. Daudziem, daudziem apaviem (agrāk biju ar tiem
apsēsta).Šovasar, ievācoties privātmājā ar savu pagalmu, turklāt -
atgriežoties savā dzimtajā mazpilsētā, manas mazās pēdiņas atguva
bērnības brīvību.
Pārgājiens un Es
Došanās garos,
izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir
iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību.
Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka
kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk
skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros.
Miera oāze
Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties.
Silta vasaras vēja ieskauti mēs trijatā ripojām pa Cēsu ielām līdz atradām vīra slavēto skaisto dabas nostūri. Bērnībā es vairākkārt biju gājusi pa šīm takām, tās allaž šķita baisas un pamestas. Zāle bija aizaugusi, apkārtne piemēslota. Toties tagad, šī vieta tiešām bija pārvērtusies par miera oāzi. Cik acs ļauj saskatīt, apkārt bija skaistas zaļas pļavas, eleganti vītoli, līkumu līkumiem tecēja dzidrs avotiņš un tur valdīja brīnišķs klusums.