Stulbie tējas maisiņi

Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmi latvieši, kuriem mājās nebūtu kārtīgi tējas krājumi. Mums nav tādu tējas dzeršanas tradīciju kā ķīniešiem vai britiem, taču latviešiem tēja ir mīļa.

Pirms minimālisma posma manā dzīvē, man bija pamatīgs tējas plaukts. Es vēlējos spēt piedāvāt ciemiņiem super-duper plašu klāstu ar tējām. "Tēju dzersi?"..."ak kādu? Tu vaicā? Nu man ir...tāda, tādā, tādā un tāda." Man šķita, ka plašais tējas klāsts mani padara par izcilu nama māti. Taču realitāte ir tāda, ka biežākā tēja ko visi ciemiņi izvēlas ir tēja "Vienalga". Reāli visiem ir pofig, ko viņi dzer, jo mērķis kāpēc ieradušie pie manis ir jauki pačalo. Gadās jau arī pa kādam izlepušam ciemiņam, kurš vēlas ko specifisku - zaļo, melno vai augļu tēju, taču arī viņam nerūp, vai tā tēja ir vesta no Spānijas dienvidiem vai tas ir lētais "Možums".

Manis pašas iecienītās ir zāļu tējiņas, kuras agrāk vairumā lasīja vecmamma. Viņai bija pilni skapji ar liepziedu, asinszāles, piparmētru, kumelīšu, pelašķu un visādām citādām tējām. Kā kārtīgai pensionārei - ZeroWasterei pieklājas, vecmamma tējiņas glabāja vecajās papīra cukura pakās. Ikreiz, kad ciemojos pie omītes, saņēmu kādu paciņu tējiņas, bundžiņu izkaltētu pupiņu vai kādu citu dārza velti.  Man garšoja šīs tējas un patika veidot dažādās kombinācijas, taču fiziski nebija iespējams izdzert tādu kvantumu tējas, cik vecmamma spēja salasīt. Turklāt ar zāļu tējām joks tāds, - tās ieteicams izdzert viena gada laikā pēc salasīšanas. Jo ilgāk tējas krāj putekļus skapī, jo bezjēdzīgākas paliek. No garlaikošanās skapī, tas izšauj visu labumu no sevis.

Laikā, kad man sākās brutālais atbrīvošanās no mantām periods, es rūpīgi sāku attīrīt arī savus pārtikas plauktus. Man nācās izmest kompostā krietni daudz vecmāmiņas gādāto tēju, jo dažas bija nostāvējušas pie manis jau trīs līdz piecus gadus. Svaigākās tējas centos izlietot. Vecmāmiņa jaunāka nepalika un spēja lasīt tējas arī nobeidzās, tā nu man jauni krājumi klāt vairs nenāca. Tā kā tāpat sviedu visu laukā, tad savā ziņā priecājos, ka nesaņemu jaunus devumus, jo es vienkārši nespētu atteikties no to ņemšanas.

Kad plaukts bija kārtīgi izrevidēts, tajā joprojām bija lērums derīgu tēju, gan tādas, kas dāvinātas, vestas no tālām zemēm, kad veikalā pirktas un pašu lasītas. Saglabāju visas tējas, kuras vēl bija derīgas un apņēmos vairs nepirkt jaunas, kamēr vecās nebūs izdzertas.

Ir apritējuši gandrīz divi gadi un esmu iztērējusi vien divus euro tējas iegādei un arī šie izdevumi radās tikai tāpēc, ka mums ir tējas sēne (Kombucha) un tai bieži jāgatavo melnā tēja un bija akūta nepieciešamība pēc kumelīšu tējas, jo bija jāvāra kumelīšu vanniņas bērnam. Visu šo laiku man pietika ar tiem tējas krājumiem, kas bija iekrāti manā dullajā patērētājas dzīves posmā.

Pēc tam, kad biju izmetusi vecmammas tējas krājumus, es sapratu, ka arī zāļu tējas lasīt nejēdzīgos daudzumos ir lieki. Pilnīgi pietiek, ja salasa dažādas tējas nelielos apmēros. Šovasar es salasīju - ceļmallapu, liepziedu, piparmētru, pelašķu, kliņģerīšu, melleņu, meža zemeņu un ābolu tējas. Tās sakaltēju tikai tik daudz, lai varētu ietilpināt mazajās IKEA burciņās, kas man senatnē bija iepirktas (var redzēt augstāk bildē). Šobrīd ir jau ziemas vidus un redzu, ka man tējas pietiks līdz pat vasarai.

Agrāk pirku tējas paciņās, jo tā bija vieglāk pagatavot tēju ciemiņiem, taču tad uzzināju, ka šīs paciņas patiesībā ir veidotas no plastmasas un tās nevar mest kompostā. Diezgan stulbi, viena tējas dzeršana un kārtējais plastmasas draņķis nokļūst dabā. Jau tā ir stulbi, ka cilvēki pērk kafiju un tēju vienreiz lietojamajos traukos, tā vietā, lai ņemtu līdzi savas krūzītes, bet izrādās, ka pat šie maisiņi ir gatavoti no plastmasas. "Sūds pār stenderi!" Es nodomāju un apņēmos vairs nepirkt tādas tējas. Izrādās, ka manus ciemiņus nemaz neuztrauca, ka pasniedzu viņiem beramo tēju.  Šīs bija vien kārtējās manas iedomas, visticamāk, reklāmas radītas.

Patiesībā vispār ir diez gan dulli. Es rakstu šos ierakstu un atceros kā agrāk esmu domājusi un man šķiet, ka esmu idiote. Vai vismaz biju idiote. Taču nebrīnos, ka pēc gada lasīšu, ko šodien esmu uzrakstījusi un domāšu, - nop, arī todien tu biji idiote. Gandrīz neticamas man liekas šis atmiņas, kad tik ļoti rūpējos par ciemiņiem un mani tik ļoti uztrauca, - ko par mani padomās. Bļin es novirzījos no tēmas, patiesībā es vienkārši vēlējos aicināt cilvēkus nepirkt tēju maisiņos. Tāpēc aši lekšu pie secinājumiem.

Tie ir tādi:

• atsakoties no tēju iegādes maisiņos, ir iespējams ietaupīt naudiņu (gana daudz patiesībā, piemēram, viena paciņa (viena krūzīte) Lipton, Greenfield, Pickwick tējas izmaksā vidēji no 0,08 līdz 0,11 euro), pat aptiekā nopērkamā pelašķu (kuru easy var salasīt pats, jo ar to ir pilnas pļavas) viena paciņa izmaksā 0,08 euro.) Man patīk dzert zaļo un melno tēju un arī šīs tējas, ja tiek pirktas beramā veidā, tad izmaksā krietni lētāk. Turklāt, pārstājot lietot paciņu tēju, jūs saudzējiet dabu!
• atsakoties no masveida tējas pirkšanas un stūķēšanas plauktos, jūs ietaupiet sev telpu virtuvē un variet iekārtot skaistu, ērtu plaukstiņu un visa plašā tējas izvēle ir acu priekšā.
• sākot lasīt tējas paši, jūs atklāsiet cik foršs bezmaksas brīvā laika pavadīšanas veids tas ir. Cik feini ir brist pa pļavu un meklēt gaiļbiskītes, cik superīgi ir vērot liepas un gaidīt, kad tās izplauks, cik nomierinoši ir pastaigāties pa mežu un lasīt ceļmallapas, mellenājus un meža zemenītes un cik aromātiski ir sagriezt un izkaltēt ābolus.

Vien-vārd-sakot, te nav ko zaudēt, var tikai iegūt!

P.S. Lūk video - kā tiek ražoti tējas maisiņi.

https://www.facebook.com/watch/?v=1262960420479790 

Nav komentāru

Komentēt