Klusā karaļvalsts
"Iepazīsties – šī ir Klusā karaļvalsts, vieta, kur aizliegts sarunāties. Ikvienam karaļvalsts iedzīvotājam ir jādzīvo pilnīgā klusumā, līdz dienai, kad Karalis pieļauj kļūdu un, vēloties izjokot savus pavalstniekus, dod cilvēkiem cerību atsākt sarunāties. Dodies pasakas maģiskajā pasaulē un iepazīsti vārdu spēku, uzzinot, kā vārdi “es tevi mīlu” var atvērt pat skarbākā karaļa sirdi!"
ISBN: 978-9934-8935-9-9
Cietie vāki: 17x24cm
Biezums: 32.lpp
Ko domāja autors? Stāsts par to, kā tapa pasaka "Klusā karaļvalsts".
Kāda sieviete pēc Klusās karaļvalsts izlasīšanas man atrakstīja vēstuli, kur viens no teikumiem bija “Kaut arī mēs būtu tik vienprātīgi!” Pirmajā mirklī apmulsu – kāpēc, lai pēc manas pasakas izlasīšanas, lasītājam būtu vēlme pieminēt vienprātību? Es saprotu, kāpēc šobrīd gan mūsu valstī, gan visā pasaulē vienprātība ir aktuāls jautājums, bet kāpēc tā tiek piesaukta, izsakot savas sajūtas par manis uzrakstīto bērnu grāmatiņu?
Aši prātā izskrēju cauri pasakas tekstam un tik tiešām! Es tik tiešām esmu uzrakstījusi grāmatā, kur cilvēki, pašiem neapzinoties, ir bijuši pilnīgi un absolūti vienoti, bez virsvadības, bez pamudināšanas, bet gan, lai kopā vairotu mīlestību. Vai pirms gada, kad uzrakstīju šo pasaku, es apzinājos, ka rakstu par šobrīd visnotaļ aktuālu tēmu? Vai apzinājos, ka kāds to lasot, birdinās mīlestības asaras un cerēs, kaut mēs visi būtu tik vienoti kā ļaudis Klusajā karaļvalstī?
Es nezinu, ko es apzinājos, nezinu, ko es rakstīju. Ja kādreiz iekļūšu mācību grāmatās un skolniekiem tiks vaicāts: “Kādu vēstījumu Zane Nuts vēlējās nodot, radot šo pasaku?”, tad patiesā atbilde diez vai kādam ienāks prātā. Jo patiesība ir man apkaunojoša, bet kopumā komiska.
Es neko neapzinājos. Kad radīju šo pasaku, es pat īsti nebiju pie apziņas. Tas notika, kad devos gulēt. Biju pārgurusi – smaga diena, sarežģīts vakars un miega pele bija man acis dūšīgi piekrāmējusi ar miegu. Diemžēl (vai par laimi) Knuts gan bija modrs un nevēlējās iemigt, tā vietā uzstājīgi pieprasīja, lai tieši tajā vakarā lasu viņam pasaku. Mēs no dzimšanas centāmies viņam lasīt priekšā. Bet, kad Knuts iemācījās pirmos vārdus, viņš skaidri pateica – Nē! Nē lasīšanai. Sita un spēra prom grāmatas, neļāva mums lasīt priekšā. Tā mēs šo paradumu pārtraucām un divus gadus nelasījām. Līdz šim vakaram pirms gada (22.oktobrī), kad Knuts pieprasīja pasaku. Uzstājīgi.
Man nebija tuvumā grāmatas. Nevienas. Nebija arī spēka meklēt lasāmvielu, tāpēc pusaizmigusi sāku no galvas deklamēt izdomātu stāstu, jeb tā radās Klusā karaļvalsts. Vārdu sakot, manī nebija nekāda nodoma, nebija nekā, vien vēlme ātrāk doties gulēt. Es necentos vienot pasauli vai sēt gaismu, es vienkārši centos aizmigt.
Vienlaikus, mēs varam radīt tikai to, kas ir mūsos, un, jo mazāk to radām ar prātu, jo autentiskāks sanāk radītais. Šajā gadījumā, kad pati izlasīju sevis uzrakstīto, jutos lepna, ka manī mīt šīs vērtības, ka manī ir mīlestība ar ko dalīties. Ceru, ka katrs, kurš grāmatu lasīs, to sajutīs.