Stulbās rīsu paciņas

Vai lasījāt par manu nepatiku pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir no plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut tas, kas man nepatīk vēl vairāk - stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez rīsiem, šajās paciņas tiek fasēts viss, kas ienāk prātā - griķi, grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja, u.c. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, kas ir kvinoja, bet tā jau tiek fasēta paciņās.

Pastāstīšu, kāpēc man šīs paciņas nepatīk. Pirmais un pašsaprotamais iemesls - tās ir no plastmasas, taču tas nav viss. Manas nepatikas iemesls ir filozofiskāks. Sākšu ar stāstu no dzīves.

---

Kaut kad tālajos deviņdesmitajos, mans vīrs gāja deju kolektīvā. Toreiz daži izredzētie varēja aizbraukt tādā kā sadraudzības braucienā uz Vāciju un dažas nedēļas dzīvot īstā vāciešu ģimenē. Mans vīrs nebija starp šiem izredzētajiem, bet ne par to stāsts.

Pēc tam, kad šie svešās zemes baudījušie jaunieši atgriezās no attīstītās Vācijas, viņi dalījās savā pieredzē ar pārējiem. Aizrautīgi stāstīja, ko redzējuši un kāda bijusi svešā zeme. Tie, kas ir dzīvojuši šajā laikā un agrāk, iespējams, atceras, cik toreiz bija interesanti dzirdēt stāstus par tāltālām zemēm.

Mana vīra atmiņā bija aizķēries viens stāsts, ko kāds stāstīja baram cilvēku. Jaunietis teica: "Variet iedomāties? Tie vācieši ir tik slinki, ka rīsus vāra paciņās!" Klausītāji neizpratnē sāka puisi izjautāt, ko, kā, kas par paciņām? Mums Latvijā tajā laikā rīsus vārīja tā, kā pienākas - uzvāra katlā ūdeni un ieber rīsus. Punkts. Kad šis jaunietis paskaidroja, kas ir paciņas un kā notiek šī vārīšana tajās, tad visi sāka apsmiet vāciešus. Raug, cik slinkam un stulbam ir jābūt, lai nemācētu rīsus bez paciņas izvārīt!

Tikai dažus gadus vēlāk Latvijas iedzīvotāji kļuva par šiem "slinkajiem un stulbajiem", jo arī mūsu zemē ražotāji gāja līdzi laikam un sāka fasēt produktus plastmasas paciņās. Pirms sāciet dusmoties, ka jūs par stulbiem esmu nosaukusi un prātā kaliet attaisnojumus, kāpēc šīs paciņas ir tik vitāli svarīgas mūsu dzīvē, lūdzu izlasiet šo stāstu līdz galam.

Es un mans vīrs arī bijām starp cilvēkiem, kam prātā nenāk pirkt rīsus, griķus vai jeb ko citu bez paciņas. Tā taču ir daudz ērtāk. Pirmkārt, nevar piededzināt. Otrkārt, nav jāmaisa vai jāseko līdz vārīšanas laikam. Treškārt, nav jādomā par normēšanu - viena paciņa, viena porcija. Ceturtkārt, ja jau tas nav ērtāk, tad jau visi tā nedarītu, vai ne? Katrā ziņā, mēs nedomājām par iemesliem, kādēļ izvēlamies produktus paciņā, mēs vienkārši tā darījām, līdz reizei, kad, vārot rīsus, vīrs atcerējās šo stāstu. Abi gardi nosmējāmies un sākām prātot: "Paga, bet tiešām - kāpēc mēs pērkam visu paciņās?"

Jo vairāk prātojām, jo vairāk sapratām, ka šim mūsu paradumam nav racionālu iemeslu. Lūk, ko atskārtām:

1. Ēdienu paciņās nav ērtāk pagatavot! Mēs tiešām ticējām, ka ir. Iedomājies - iemet paciņu karstā ūdenī un gaidi, kad uzbriest pilna. Tad, kad atsākām gatavot ēdienu ar veco-labo "bēršanas" paņēmienu, atklājām, ka nekā sarežģīta nav arī tā gatavojot. Turklāt, nav jāplaucē pirksti cenšoties šos maisiņus atgriezt vaļā.
2. Ēdiens paciņās nav "labāk pagatavots". Mēs domājām, ka, gatavojot ēdienu paciņās, nav jādomā - kad būs gatavs. Kad paciņa uzbriedusi, tad gatavs. Taču, vārot ēdienu pašiem, nav itin nekā sarežģīta nogaršot ēdienu, vai uzlikt taimeri un uzņemt vārīšanas laiku. Turklāt, apmaisot rīsus, tie nesalīp un neveido pļeku, kā tas ir, ja tie tiek vārīti paciņās. Tiesa, ja uzliek katliņu vārīties pilnā jaudā un aizmirst par to, tad ēdiens var piedegt. Paciņu piededzināt ir grūtāk, lai gan reiz man arī tas izdevās.
3. Gatavojot ēdienu paciņās nav vieglāk normēt porcijas. Mēs domājām, ka ar paciņām viss vienkārši - viena paciņa, viena porcija. Diemžēl ir tā, ka man šī porcija vienmēr bija krietni par lielu un nespēju izēst. Atstāt, lai atdziest arī negribējās, tāpēc, cik vien spēju, tik centos apsēst. Tas radīja pārēšanos. Savukārt, gatavojot ēdienu ar bēršanas paņēmienu, tu pats izvēlies, cik daudz konkrētajā dienā vēlies apēst un tik arī apēd.

Divus gadus mēs jau nepērkam ēdinu paciņās un esam sveiki un veseli. Tikai tagad varu atskatīties atpakaļ uz šo savu "paciņu" laiku un teikt par sevi to pašu, ko deviņdesmitajos jaunieši teica par vāciešiem: "cik slinka un stulba es biju, ka nemācēju rīsus bez paciņas izvārīt".

Savā ziņā, ko es te ņemos, lai tak katrs pats gatavo tā kā grib, vai ne? Diemžēl es tā nevaru, jo šīs nevajadzīgās un pilnīgi stulbās paciņas ir gatavotas no plastmasas. Latvijā visi atkritumu pārstrādātāji prasa, lai iepakojums pirms nodošanas šķirošanā būtu tīrs. Šaubos, ka kāds šīs paciņas pirms šķirošanas izmazgā (nemaz nezinu vai tās vispār tiek pārstrādātas), un galu galā šī nevajadzīgā lieta nonāk vidē. Lūdzu, nepiesārņojiet dabu. Ja neesiet gatavi kļūt traki zaļi un iet galējībās, tad vismaz atmetiet šādas, nepraktiskas lietas kā rīsu paciņas un tējas maisiņus. Šie būtu mazi soļi Jums, bet noderīgi soļi dabai. Mīliet dabu un daba būs pateicīga.

Nav komentāru

Komentēt