Vai lasījāt
par manu nepatiku pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir no
plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut tas, kas man
nepatīk vēl vairāk - stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez rīsiem, šajās paciņas
tiek fasēts viss, kas ienāk prātā - griķi, grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja,
u.c. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, kas ir kvinoja, bet tā jau
tiek fasēta paciņās.
Pastāstīšu, kāpēc man šīs paciņas nepatīk. Pirmais un pašsaprotamais iemesls - tās ir no plastmasas, taču tas nav viss. Manas nepatikas iemesls ir filozofiskāks. Sākšu ar stāstu no dzīves.
Kaut kad
tālajos deviņdesmitajos, mans vīrs gāja deju kolektīvā. Toreiz daži izredzētie
varēja aizbraukt tādā kā sadraudzības braucienā uz Vāciju un dažas nedēļas
dzīvot īstā vāciešu ģimenē. Mans vīrs nebija starp šiem izredzētajiem, bet ne
par to stāsts.
Pēc tam, kad šie svešās zemes baudījušie jaunieši atgriezās no attīstītās Vācijas, viņi dalījās savā pieredzē ar pārējiem. Aizrautīgi stāstīja, ko redzējuši un kāda bijusi svešā zeme. Tie, kas ir dzīvojuši šajā laikā un agrāk, iespējams, atceras, cik toreiz bija interesanti dzirdēt stāstus par tāltālām zemēm.
Mana vīra atmiņā bija aizķēries viens stāsts, ko kāds stāstīja baram cilvēku. Jaunietis teica: "Variet iedomāties? Tie vācieši ir tik slinki, ka rīsus vāra paciņās!" Klausītāji neizpratnē sāka puisi izjautāt, ko, kā, kas par paciņām? Mums Latvijā tajā laikā rīsus vārīja tā, kā pienākas - uzvāra katlā ūdeni un ieber rīsus. Punkts. Kad šis jaunietis paskaidroja, kas ir paciņas un kā notiek šī vārīšana tajās, tad visi sāka apsmiet vāciešus. Raug, cik slinkam un stulbam ir jābūt, lai nemācētu rīsus bez paciņas izvārīt!
Tikai dažus gadus vēlāk Latvijas iedzīvotāji kļuva par šiem "slinkajiem un stulbajiem", jo arī mūsu zemē ražotāji gāja līdzi laikam un sāka fasēt produktus plastmasas paciņās. Pirms sāciet dusmoties, ka jūs par stulbiem esmu nosaukusi un prātā kaliet attaisnojumus, kāpēc šīs paciņas ir tik vitāli svarīgas mūsu dzīvē, lūdzu izlasiet šo stāstu līdz galam.
Es un mans vīrs arī bijām starp cilvēkiem, kam prātā nenāk pirkt rīsus, griķus vai jeb ko citu bez paciņas. Tā taču ir daudz ērtāk. Pirmkārt, nevar piededzināt. Otrkārt, nav jāmaisa vai jāseko līdz vārīšanas laikam. Treškārt, nav jādomā par normēšanu - viena paciņa, viena porcija. Ceturtkārt, ja jau tas nav ērtāk, tad jau visi tā nedarītu, vai ne? Katrā ziņā, mēs nedomājām par iemesliem, kādēļ izvēlamies produktus paciņā, mēs vienkārši tā darījām, līdz reizei, kad, vārot rīsus, vīrs atcerējās šo stāstu. Abi gardi nosmējāmies un sākām prātot: "Paga, bet tiešām - kāpēc mēs pērkam visu paciņās?"
Jo vairāk
prātojām, jo vairāk sapratām, ka šim mūsu paradumam nav racionālu iemeslu. Lūk,
ko atskārtām:
Divus gadus
mēs jau nepērkam ēdinu paciņās un esam sveiki un veseli. Tikai tagad varu
atskatīties atpakaļ uz šo savu "paciņu" laiku un teikt par sevi to
pašu, ko deviņdesmitajos jaunieši teica par vāciešiem: "cik slinka un
stulba es biju, ka nemācēju rīsus bez paciņas izvārīt".
Savā ziņā,
ko es te ņemos, lai tak katrs pats gatavo tā kā grib, vai ne? Diemžēl es tā
nevaru, jo šīs nevajadzīgās un pilnīgi stulbās paciņas ir gatavotas no
plastmasas. Latvijā visi atkritumu pārstrādātāji prasa, lai iepakojums pirms
nodošanas šķirošanā būtu tīrs. Šaubos, ka kāds šīs paciņas pirms šķirošanas
izmazgā (nemaz nezinu vai tās vispār tiek pārstrādātas), un galu galā šī
nevajadzīgā lieta nonāk vidē. Lūdzu, nepiesārņojiet dabu. Ja neesiet gatavi
kļūt traki zaļi un iet galējībās, tad vismaz atmetiet šādas, nepraktiskas
lietas kā rīsu paciņas un tējas maisiņus. Šie būtu mazi soļi Jums, bet noderīgi
soļi dabai. Mīliet dabu un daba būs pateicīga.
Šeit var ievadīt papildus saturu. Ja papildus satura nav, tad šo bloku var noslēpt, nospiežot uz ikoniņas augšējā stūrī.