Bomzis
Otrdienas rītā kopā ar vīru un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur
aplokā ganās trīs zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko
pacienāt kleperus.
Diemžēl, pēc ierašanās parkā, konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Uzcītīgi sākām pievērst to uzmanību - plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet tikai viens rumaks izrādīja niecīgu interesi par mūsu izrādi.
Tad pamanījām, ka mums tuvojas kāds nelāga izskata vīrs, kuram mugurā bija
bomža uzsvārcis - nobružāts, caurumains tkrekls un netīri džinsi, viņa mati
nebija redzējuši dušu krietnu laiku un seja bija piepampusi. Nepārprotami bija
manāms, ka kungam ir pamatīgas alkoholisma problēmas un, iespējams, viņam nav
arī pajumtes. Nodomājām, ka viņš nāk naudu diedelēt, tomēr viņš neko neteicis
apstājas pie aploka tik tuvu mums, ka spēju ielūkoties viņa maisiņā, kurā
atradās vien maize un alus. Bija jūtams vīra mulsums, kas mijās ar alkohola
dvingu. Viņš veltīja mums kautru, bezzobainu smaidu un no maisiņa izvilka
rupjmaizes kukuli. Dzērājs pievienojās mūsu izrādei un viņa maize pievērsa
ieinteresētā klepera uzmanību, kas sāka strauji tuvoties, drīz tam pievienojās
arī pārējie zirgi. Kungs panāca, ka zirgi, kurus vēlējāmies parādīt savam
dēlam, atnāca līdz aplokam. Viņš sāka barot zirgus, atdeva tiem vienu maizes
riku pēc otras.
"Tā tu viņiem atdosi visas savas pusdienas," bezpajumtnieku
uzrunāja mans vīrs.
"Tak man nav žēl," atrauca kungs un atdeva kumeļiem pēdējo maizes
šķēli. Viņš paturēja sev tikai alus pudeli un ne vārda nebildis aizsoļoja
tālāk.
Es vēlējos pateikt "paldies", taču šis vārds palika iesprūdis man
kaklā. Es noskatījos kā trūcīgais vīrs aizsoļoja prom no manas dzīves tikpat
ātri, cik tajā bija ienācis.
Viss. Tā beidzās šis stāsts. Stāsts bez dižas morāles vai kulminācijas.
Vienkāršs, ikdienišķs stāsts, parasts ikdienišķs notikums. Parasts dzērājs,
parasta ģimene. Pat zirgi bija pelēki.
Tomēr kāpēc man gribējās raudāt, redzot dzērāju aizejam? Kāpēc man gribās
raudāt, stāstot šo stāstu? Turklāt šīs asaras nav skumju pilnas, drīzāk
pildītas ar pateicību un prieku par labestību pasaulē. Šī stāsta dēļ man galvā
skan jautājums: kad es pēdējo reizi izdarīju ko labu? Kad es pēdējo reizi
atdevu savas pusdienas zirgiem, lai sagādātu prieku svešam bērnam?
Paldies šim kungam, ka viņš radīja šo stāstu. Paldies par asarām. Paldies,
ka viņš iekrāsoja labo citādās krāsās.
Bomža uzsvārcis ir tikai apģērbs, alkoholisms ir tikai slimība. Tā ir tikai
ārēja čaula, kas ietērpj dzīvu cilvēku ar dvēseli, es tikai pārāk bieži
aizmirstu paskatīties dziļāk. Paldies bomža kungam, ka viņš vēlreiz man
atgādināja, ka ir jāskatās zem virsējā slāņa, jo tur slēpjas īstais skaistums.
Mēs visi esam skaisti!