Ieklausies, ko tev saka, nevis - kas to saka!

Pirms kāda laika uzstājos lielam baram jauniešu. Tiku "stādīta" priekšā, kā rakstniece un runāju ar jauniešiem par grāmatām, rakstniecību un dzīvi kopumā. Biju ģērbusies ikdienišķi, biju bez kosmētikas. Vienā mirklī sākās diskusija. Man sāka uzdot jautājumus, un jutu, ka noskaņa auditorijā ir tāda, ka daži jaunieši centās pierādīt, ka ir gudrāki un pārāki. Neslēpšu - man tas patika. 

Tad nāca atpestījums - viens jaunietis man uzdeva jautājumu (neatceros, ko tieši), bet man uz to atbildot bija jāpastāsta, ka pirms pievērsos rakstīšanai biju juriste, padalījos īsumā ar savu CV, ar to, cik uzņēmumi man pašai bijuši, ar pieredzi biznesā, utt. Un pēķšņi apstājās uzbrūkošie jautājumi. Pilnībā mainījās attieksme un noskaņa. Manī sāka klausīties tā, it kā es kaut ko sajēgtu. Uz mirkli pat apstulbu, jo izmaiņas bija, kā diena pret nakti. Es nebiju mainījusies, mans apģērbs nebija mainījies. Tas, kas mainījās bija apstāklis, ka viņi uzzināja, ka bez birkas "romantisko romānu autore" man izrādās ir bijušas daudz citu birku, kas (man par pārsteigumu) jauniešus iespaidoja un viņiem es kļuvu par cilvēku, kurā ir vērts klausīties. 

Nedaudz kaitinoši, ja godīgi. Es ļoti lepojos, ka esmu rakstniece. Protams, man patīk, ka man ir spēcīgas juridiskās zināšanas, ļoti noderīga pieredze un kontakti no iepriekšējām darba pieredzēm, bet, kā savu personīgo sasniegumu es uzskatu to, ka spēju pamest profesiju, kurā nejutu prieku un, ka tagad spēju rakstīt grāmatas, kuras noteikti dara cilvēkus laimīgākus, nekā līgumi un prasības pieteikumi tiesām, kurus agrāk gatavoju. Taču izrādās, ka šis nav pietiekami iespaidīgi, lai manī ieklausītos. Ja gribu, lai manus vārdus uztver, man jāsāk ar lielīšanos un sava CV izklāstu. 

Čuiņiks man saka, ka tam tā nebūtu jābūt. Cilvēkiem būtu jāspēj novērtēt runātāja intelektu un teiktā jēgu pēc tā, ko šis cilvēks saka, nevis pēc tā, kas viņam mugurā, kāds viņam dzimums vai citas ārišķības. Tomēr cilvēks to nespēj. Un nav brīnums, ka tādi idioti, kā Tramps un Šlesers var iegūt varu, jo vairums cilvēku nespēj kritiski izvērtēt viņu debīlismu, vien seko spožajām mantiņām, kas tiek plivinātas viņu priekšā. 

Tas man atgādināja par kādu eksperimentu par ko lasīju pirms daudziem, daudziem gadiem. Neprasiet, kur - neatceros. Eksperiments bija tāds. Telpā sēdēja dažādi cilvēki, kuru uzdevums bija noteikt, cik garš ir cilvēks viņu priekšā. Ik pa dažām minūtēm telpā tika ielaists cilvēks, kurš tika iepazīstināts, nosaucot viņa profesiju. Tad šis cilvēks izgāja un telpā esošajiem bija jāuzraksta, kā viņiem liekas, cik garš bija priekšā stāvošais cilvēks. Turpināja nākt cilvēki. Visi cilvēki, kuri telpā tika ieaicināti pa vienam bija ar identisku auguma garumu. Atšķīrās viņu profesija. Tad tika salīdzināti rezultāti. Un interesanti, ka rezultāti atšķīrās gana būtiski. Jo augstāks amats bija cilvēkam, jo novērotāji bija uzrakstījuši, ka šis cilvēks ir garāks. 

Tika izdarīts loģisks secinājums: cilvēks neuztver objektīvi otru cilvēku. Līdz ar birku, jeb statusu nāk līdzi mākslīga ilūzija. Mēs pat redzam šo cilvēku garāku, nekā viņš patiesībā ir. Un tieši to piedzīvoju es. Kā rakstnieci mani negribēja dzirdēt, bet kā juristi - nu tad jau gan es biju kaut kas. Ja vēl es būtu vīrietis - tad jau noteikti gan es būtu super gudra. Un, ja vēl miljonāre vai miljardiere - jomajo, ku gudra es būtu. Taču patiesībā ir tāda - jo tālāk un augstāk tu uzkāp pa karjēras vai statusa kāpnēm,  jo vairāk pamani, cik viduvēji cilvēki sēž "nozīmīgos" krēslos. Bieži vien tie, kuros mums vajadzētu ieklausīties ir dzīvi pietiekami labi sapratuši, lai atrastu savu dzīves komfortu un nedotos jukušo spēlītē, naivi ticot, ka spēs pārliecināt vai ko nopietnu iemācīt idiotiem un sociopātiem, kurus satiks "augšā" .  Ja neticiet man, tad ticiet Barakam Obamam, kurš ir teicis šo slaveno frāzi: ""The higher up you go, the more mediocre people you realize are in those positions."

Tikai nepārprotiet mani - nesaku, ka visi, kuriem ir labs amats vai nauda ir stulbi, vai slikti, daudzi ir ģeniāli, labsirdīgi un jauki. Tas, ko cenšos pateikt - amats vai nauda nenosaka to, ka kaut ko par dzīvi saprotam vairāk, nekā citi. Tāpēc turpiniet mācīties, akli nesekojiet "līderiem"! Ieklausieties, bet vienmēr izdariet savus secinājumus, vienmēr domājiet paši, esiet skeptiķi, piecreiz pārbaudiet informāciju, lasiet un izziniet informāciju, kurai nepiekrītiet, pētiet. Vai es teicu lasiet? Jo grāmatas nav trīs minūšu video, kurā uzlikt satraucošu mūziku, salikt iespaidīgus kadrus un stulbu ideju pasniegt, kā ģeniālu domu. Trāpās pa stulbai grāmatai arī, bet to lasot, gana ātri var sajust, ka tiek liets ūdens, vai autors nesaprot, ko raksta. Un pats galvenais – domājiet! Nekad nepārstājiet domāt!  

Nav komentāru

Komentēt