Par drošību ir jāmaksā ar brīvību

Vai esat dzirdējuši par sociālo līgumu?
Sociālais līgums ir drošības un brīvības maiņas darījums — cilvēki apzināti atsakās no daļas savu individuālo brīvību, lai sabiedrība kopumā iegūtu kārtību un drošību. Piemēram, mēs atsakāmies no brīvības braukt, cik ātri, pa kurieni un kad vien gribam, lai samazinātos satiksmes negadījumi un bojāgājušo skaits.

Mēs šo līgumu neparakstām fiziski. Tas neeksistē taustāmā formā, tomēr pastāv kā neredzama kolektīva vienošanās. Mēs to “parakstām” piedaloties vēlēšanās un balsojot par politiķiem un partijām, kuru solījumiem piekrītam. Piemēram, ja politiķis saka: "ievēlot mani, es panākšu, ka visā valstī stingri tiks ierobežota alkohola tirdzniecība", tad balsojot par viņu mēs esam gatavi atteikties no savas individuālās brīvības piedzerties, kad vien vēlamies, apmaiņā pret drošību, ka apkārt nevazāsies nodzērušies cilvēki, ka samazināsies alkohola izraisīti vardarbības gadījumi un būs mazāk alkoholiķu. 

Kāpēc es par šo rakstu? Jo vairums cilvēku neaizdomājas, ka mēs nevaram iegūt visu, ko vēlamies! Un kāda privāta saruna man atgādināja par šo tiesību filozofijas ideju. Mums nemaz nevajag visu, ko vēlamies. Bieži vien vēlmes ir laimes traucēklis. Cilvēki dzīvo kā mazi bērni, bļaujot: gribu, gribu, gribu, — neapzinoties, ka par katru “gribu” kādam ir jāmaksā. Par bērnu iegribām atbild viņu vecāki, taču, kad mēs pieaugam, mums ir jāsāk apzināties, kuras iegribas ir mums visatbilstošākās un par kurām esam gatavi maksāt vajadzīgo cenu.  Lai gan filozofijā Sociālais līguma ideja  ir par valsts pārvaldīšanu, taču analoģiski to var piemērot arī uz attiecībām. 

Uzsākot attiecībās, mēs katrs tajās ieejam ar savām vēlmēm, vajadzībām, pārliecībām un paradumiem. Sākot dzīvot kopā ar kādu, ir lieliski, ja visas mūsu vērtības, uzskati un paradumi sakrīt un spējam dzīvot, kā cimds ar roku, taču tā tas parasti notiek tikai romantiskajās grāmatās, kuras raksta tādi autori, kā es. Reālajā pasaulē mums ir jāmācās pielāgoties, lai attiecības izdotos.

Ja vēlamies sadzīvot harmoniski, mums katram pašam jāsaprot, no kurām individuālajām iegribām un brīvībām esam gatavi atvadīties, lai justos droši attiecībās? Ja vēlamies būt monogāmi, ir jāatvadās no brīvības gulēt ar citiem cilvēkiem. Ja vēlamies, lai ģimenei ir kopīgs maciņš, jāatvadās no brīvības vienīgajam zināt, cik uz konta ir nauda un tiesībām lemt par tās tērēšanu vienam. Ja vēlamies skaidrību, paredzamību un mieru, jāatvadās no brīvības iet un nākt mājā, kad gribu, nevienam neatskaitoties. 

Nav viena pareizā modeļa attiecībās, kā dzīvot. Viss atkarīgs no tā, kādu sociālo līgumu attiecībās noslēgsiet. Vai izvēlēsieties būt kā Norvēģija, kurā valda liela drošība un kārtība, bet arī lieli individuālie ierobežojumi un pienākumi, vai būsiet, kā Indija, kur likumi un noteikumi ir, bet to piemērošana gana "vaļīga" – ceļu satiksme ir tāda, kāda ir,  bet cilvēki kaut kā tiek galā paši. Un arī valstu pārvaldē nav viena "pareizā" veida. Kādam, iespējams, riebsies Norvēģijas lēnā satiksme, tikmēr citam redzot automašīnas Indijas ielās var sākties panika. 

Galvenais ir saprast, kas der tev, kāds ir tavs sociālais līgums. Protams, mēs varam dzīvot arī tā, ka brīvības ierobežojumus sagaidām no citiem, bet neesam gatavi to pašu dot pretī. Vēlamies, lai partneris ir monogāms, dalās ar saviem finanšu līdzekļiem, atskaitās par savām gaitām, bet paši guļam ar citiem, naudu tērējam tikai sev un nevienam neatskaitāmies par savām gaitām. Izmantojot valstu analoģiju, šādas valstis sauc par autoritārām vai korumpētām, un arī attiecībās šāds “sociālais līgums” ilgi nepastāv — tas kādā brīdī sabruks, bet pirms sabrukšanas otram partnerim liks ilgstoši justies nožēlojami. 

Es pati vienmēr esmu bijusi Norvēģija. Man ir viegli atdot savas individuālās tiesības, ja pretī saņemu drošību, kārtību un mieru. Varu braukt lēni, mierīgi, nesteidzoties, ja tā rezultātā mirst mazāk cilvēku un dzīvnieku, varu savākt sava suņa mēslus, ja tādējādi parkos un uz taciņām ir tīrs, varu izslēgt mūziku agrāk, nepļaut zāli svētdienā vai apmācīt suni, lai tas nerej, ja tas nodrošina mieru un klusumu apkārtnē, tieši tāpat attiecībās. Es vienmēr rēķinos ar Aigaru, informēju, kur esmu, kad kur plānoju doties, saskaņoju savus plānus, ņemu vērā viedokli, dalos savās finansēs un esmu uzticīga, pretī saņemu to pašu no viņa. Izklausās gana skaisti, vai ne? Taču arī mēs par savu attiecību modeli esam saņēmuši gana daudz pārmetumu. 

Cilvēki ir teikuši, ka mūsu attiecības nav "normālas", jo esam pārāk atkarīgi viens no otra,  ka esam "zem tupeles" vai tamlīdzīgi. Es nevienam neuzspiežu mūsu attiecību modeli, jo, kā gan es varu zināt, kādi ir citi cilvēki un, kas der viņiem? Tas, kas strādā mums, tas nestrādā citiem. Mēs abi esam klusi introverti, kuri ļoti labi jūtas divpatībā. Vairums cilvēku, nodzīvojot vienu nedēļu mūsu ikdienā, gribētu nošauties no garlaicības. Tāpēc visi nevar būt "Norvēģijas" attiecībās, citiem visērtāk būs esot Indijai, Marokai, Nīderlandei vai Anglijai. Tikai neesiet Ziemeļkoreja! Galvenais – atrodiet kādu, ar kuru spējat noslēgt tādu sociālo līgumu, kas atbilst jūsu abu vēlmēm un vajadzībām, pat, ja tas neatbildīs visizplatītākajam sabiedrības modelim. Un atcerieties, ka līgumiem drīkst būt grozījumi, taču tie ir jāparaksta abām pusēm.

Lai Jums skaistas dzīves un attiecības. Nākamreiz, kad dusmosieties par to, ka jāpaceļ ar maisiņu sava suņa kaka, atcerieties, ka šis mazais nieks nodrošina to, ka nav jāmazgā zole no sveša suņa sūdiem! Šis, šķiet, ir labs nobeigums. 

Zane Nuts

Lasi arī autores grāmatas:
Spied šeit

1 komentārs - Par drošību ir jāmaksā ar brīvību

Komentēt