Mēs esam audžuvecāki

Zināt to sajūtu, kad bailes no notikuma ir lielākas un šausminošākas, nekā pats notikums? Tu nedēļu raizējies, streso un saraustīti guli, domājot par tuvojošos zobārsta apmeklējumu, bet pats izrādās gana jauks. Kļūt par audžuvecākiem ir stipri līdzīgi.

---

Pirms pieciem gadiem pirmo reizi atļāvu sev domāt, ka es spētu savā dzīvē ielaist bērnu, kurš bioloģiski nav mans. Pēc tam, kad trīs gadus neveiksmīgi bijām centušies ieņemt bērniņu, ļāvām sev domāt par adopciju. Taču tās nebija siltas un jaukas domas. Drīzāk baisas un satraucošas – kā gan uzaudzināt kādu, kurš nāk ar citu bagāžu? Kā pieņemt kādu, kuram nav tavs DNS? Kā iemīlēt kādu, kuru neesi šūpojis savā klēpī?

          Tolaik mēs tam nebijām gatavi, un tas acīmredzot nebija mūsu ceļš, jo drīz pēc tam atklāju, ka esmu gaidībās. Visticamāk, mums vēl bija pārāk daudz jāiemācās šajā dzīvē, lai uzņemtos šādu atbildību. Pēc Knuta piedzimšanas, būtiski mainījās mūsu dzīve (joprojām mainās), mēs tagad esam citi cilvēki, viennozīmīgi, mēs tagad domājam citādāk. Mēs bijām spiesti izdziedināt sevī kaudzi traumiņu, tāpēc šodien esam kļuvuši par iecietīgākiem, pieņemošākiem un jutīgākiem ļaudīm. Nebijis šīs pieredzes, nezinu vai mēs spētu savā dzīvē ielaist tik vērienīgas pārmaiņas, kā audžudēls. Tomēr priecājos par katru piedzīvoto mirkli, jo tas mūs ir atvedis šeit, šajā mirklī, kad no jauna iepazīstam, cik strauji dzīve var mainīties.

          Kāpēc audžuvecāki, nevis adoptētāji? Nu, lūk, šis ir ļoti praktisks un, varētu teikt, ka pat birokrātisks jautājums, kuru labprāt Jums pastāstīšu, lai izgaismotu to, kā lietas notiek sistēmā. Ne visi bērni, kuri tiek nošķirti no saviem bioloģiskajiem vecākiem, ir juridiski brīvi. Fiziski viņi vairs nedzīvo pie vecākiem, bet viņus nav iespējams adoptēt, jo viņu vecākiem nav noņemtas vecāku tiesības. Tas tāpēc, ka reizēm, vecāki būtiski mainās, lai savu bērnu atgūtu un var atkal rūpēties par saviem bērniem. Galu galā, pats labākais ir augt kopā ar bioloģisko mammu un tēti, pat, ja pagātnē gājis raibi. Tā, piemēram, bērna vecāki ir alkoholiķi, kuri uztaisījuši skandālu mājā, iespējams, kāvušies, ballējušies, pametuši bērnus novārtā. Tiek izskauta policija, kura konstatē faktu un kopā ar bāriņtiesu nolemj, ka drošāk būs bērnus nošķirt no vecākiem. Šis bērns tiek ievietots institūcijā. Mūsdienās vairs šīs institūcijas netiek sauktas par bērnu namiem, bet, lai kā tos sauktu, vairums no mums tās saprot un uztver kā bērnu namus. Vecāki šavus bērnus var atgūt tikai tad, ja pierāda, ka ir mainījušies. Kamēr tas notiek, bērnam kaut kur ir jāpaliek.

          Tā kā augšana institūcijā ir ļoti traumējoša, skumja un nevēlama, tika radītas audžuģimenes, kurās var ievietot bērnus, lai tie augtu ģimeniskos apstākļos līdz brīdim, kad bērnu bioloģiskie vecāki ir labojušies, piemēram, ārstējušies no alkoholisma, sakārtojuši savu dzīvi un izveidojuši bērniem drošu vidi. Gadījumā, ja vecāki nelabojas un viņiem tiek atņemtas tiesības, šis bērns kļūst juridiski brīvs, un audžuģimenei ir pirmās tiesības bērnu adoptēt, tādējādi bērns paliek patstāvīgi šajā ģimenē.

          Četrus gadus pēc tam, kad mums pašiem bija piedzimis dēls, jutām, ka mums sirdī ir kapacitāte mīlēt un sniegt kādam bērnam iespēju uzaugt ģimenē, nevis institūcijā. Nolēmām, ka mums nav būtiski “iegūt” vēl vienu bērnu savā ģimenē (respektīvi, adoptēt), bet, ka mums ir vēlme maksimāli novērst kāda bērna augšanu institūcijā, tas ir, bērnu namā un to drīzāk var paveikt ar audžuģimenes statusu.

          Tā mēs pagājušajos ziemassvētkos pieteicāmies audžuģimeņu apmācībām un trīs mēnešus tikām izglītoti, izpētīti un analizēti visādos veidos, lai martā saņemtu lēmumu, ka esam ieguvuši audžuģimenes statusu. Esmu priecīga, ka varu izcelt labo – šajā gadījumā, prieks, ka ir izveidota šī brīža kārtība, ka obligāti ir jāapmeklē šīs apmācības. Tā tik tiešām nav “formālas”, bet patiešām noderīgas, praktiskas un sagatavo jaunajai, gana sarežģītajai realitātei. Pirms četriem gadiem šādu apmācību nebija. Tā, ka progress bērnu tiesību jautājumos mūsu valstī ir!

          Atzīšos, ka pavasarī bijām ļoti satraukti, pat cerējām, kaut zvans par audžubērnu vēl neatskanētu, jo pēc apmācībām bijām emocionāli noguruši. Tā pagāja vasara, zvans joprojām nebija. Sākām prātot, vai patiešām Latvijā viss ir tik labi, ka netiek vairs bērni noņemti? Tas būtu jauki, bet maz ticams. Rudens sākumā sākām aktīvāk ošņāties apkārt, vaicājot, kas notiek. Šajā vaicāšanās un ošņāšanās procesā atklājām pa kādam sistēmas robam, melnumam, bet izvairīšos par tiem runāt, jo uzskatu, ka nevajag cepties un čīkstēt par trūkumiem, bet rīkoties, lai maksimāli veicinātu to novēršanu, kā arī uzmanību vērst uz pozitīvo. Tāpēc arī tagad uzteikšu labās lietas. 

Pirms dažām nedēļām mēs iepazināmies ar Zvannieku mājas censoņiem, kuri ar patiesu degsmi un čakli darbojas, lai katram bērnam atrastu mājas. Tā mēs nedēļu vēlāk uzzinājām par kādu jaunu puisi, kurš jau no pāris mēnešus dzīvo institūcijā, bet mums, kā audžuģimenei, kura būtu gatava viņu uzņemt, neviens nebija paziņojis. Mēs nekavējoties devāmies ar šo bērnu iepazīties un teicām viņam “jā” vārdu. Tā sākās process, lai viņš nokļūtu pie mums. Tagad mūsu ģimenē ir par vienu cilvēciņu vairāk. Drīz būs apritējusi nedēļa, kopš jaunās dzīves, tāpēc vēl gana agri, lai dalītos ar lielām pārdomām. Vienīgi varu teikt, ka šobrīd katru dienu jūtos kā filmas “Viens pats mājā” sākumā, kur visi skrien un steidzas, lai paspētu uz lidostu. Kad divus puikas salaiž kopā – miera vairs nav! Esam noskrējušies slapju pieri, strauji mācāmies daudz jauna paši par sevi un zinām, ka šis ceļojums nesīs kaudzi skaistu atziņu! Nebūs viegli, bet vai tad dzīvei jābūt vieglai, lai par to priecātos?

          Novēlu katram dzīvot savu sirds ceļu, ļauties mīlestībai un darīt šo pasauli labāku, kā vien to spējat. Kā allaž, es dalīšos ar savu pieredzi it visā, kas šķitīs noderīgs un iedvesmojošs. Tiesa, laika rakstīšanai man vairs nav tik daudz kā bija 😊, bet viss būs čimčirim! 

2 komentāri - Mēs esam audžuvecāki

Komentēt