Džekpots: Jauns ceļš 1.nodaļa

Mēdz teikt, ka no rītiem dzīve rādoties gaišākos toņos. Ir rīts. Diemžēl man viss izskatās tikpat drūms. Vienīgā pozitīvā lieta – es pamodos, tas nozīmē, ka biju aizmigusi. Brīnos, ka smadzenēm vispār izdevās atslēgties. Tiesa, izgulējusies nejūtos. Vēders savelkas vieglās spazmās, atgādinot par nakts notikumiem. Uzjundī kauns un izmisums, ko visiem spēkiem cenšos ignorēt.

Mamma virtuvē pie galda klusi malko tēju. Ja jau tējkannas rūkšana nebija mani uzmodinājusi, tad esmu bijusi pat dziļi iemigusi. Vēlos kaut nebūtu pamodusies, jo tagad liekas, ka esmu tieši turpat, kur biju, kad saule norietēja. Tie paši sūdi, tā pati smaka.

“Labrīt!” viņa mīļi sveicina. Nemanu mātes skatienā raizes. Tas labi. “Vai tagad esi pārvākusies uz dīvāna?” viņa velk mani uz zoba manierē, kādā to darīja, kad šeit dzīvoju, pirms mana dzīves sagriezās vienā skaistā un pretīgā virpulī. Kad vēl biju maza meitene, kuru kaitināja, ja mamma izturējās pret mani kā pret bērnu. Toties tagad viņas draudzīgi moralizējošais tonis liek justies patīkami droši.

“Iemigu pie teļļuka un vēlāk vairs negribēju līst laukā no migas,” meloju, pieceļoties sēdus un cenšoties pieslēgties realitātei. Tēloti izstaipos, it kā atmostos no veldzējoša, dziļa miega. “Kur Sima?”

“Guļ vēl. Ir agrs.”

Sameklēju telefonu, paņemu to rokās, bet saminstinos pamodināt. Tas atgādina, ka esmu palikusi viena. Cilvēks, kuru mīlēju veselu gadu, ir izmainījies līdz nepazīšanai, kļūstot par riebīgu, iedomīgu ķēmu, savukārt puisis, kam negaidīti, neplānoti un pārāk strauji sāku pieķerties kā glābšanas riņķim, gana skaidri atgādināja, ka viņš šo lomu nekāro. Atpazinis manu seju, telefons atmostas pats vēstot, ka ir astoņi no rīta, un, neskaitot nebūtiskus sociālo tīklu paziņojumus, man nav citu ziņu. Varbūt tas pat ir labi – man ir jāsavācas, jānomierinās un jāatgūst spēja domāt, pirms sāku runāt ar Reini vai atzīstos Madarai, ka pavilkos uz Matīsa fluīdiem. Vēl trakāk – es biju tā, kas izmantoja puisi, lai atriebtos vai varbūt lai sajustos vērtīga. Varena? Sasodīts, ko es izdarīju un kāpēc? Spēcīgas spazmas vēderā iedzeļ kā mazi, asi dunči. Klusi nokunkstos.

“Vai viss kārtībā?” mamma manā sejā ir pamanījusi sāpes.

“Jā,” mierīgi atbildu, noņemot plaukstas no sava vēdera. “Vēderu sagrieza.”

“Atnesīšu oglīti,” Gita nosaka un pieiet pie skapīša, kur glabājam zāles. Šaubos, ka tā man palīdzēs, bet par ļaunu nenāks. Vismaz sāpēm atgriežoties, man nebūs jātēlo, ka tās nejūtu.

Mamma pienāk pie dīvāna ar pāris oglītēm un ūdens glāzi.

“Tu izskaties bāla,” mamma secina, kamēr noriju melno ripiņu. “Labāk ej uz istabu un vēl paguli,” viņa raizējoties nosaka, savukārt es jūtu uzmācamies jaunu vainas vilni – tagad esmu satraukusi arī mammu. Pieaug sen nejustā, bet pārāk pazīstamā sajūta, ka visa pasaule slīd laukā no rokām, nav, kur pieķerties, lai nosargātu kaut vienu lietu, lai saturētu šo trauslumu kopā. Acis pieplūst pilnas asaru. Novēršos no mātes vērīgā skatiena.

“Labrīt!” Telpā ienāk Sima berzēdama acis. Brīvdienās māsa guļ kā lācis ziemas miegā, nevelkas no migas laukā, kamēr vien urīnpūslis ļauj gulēt.

“Kas tad tevi tik agri no gultas izvilcis?” mamma draudzīgi uzrunā māsu, ejot atpakaļ uz savu vietu pie galda. Esmu pateicīga par apstākļu maiņu, arī mans fokuss aizpeld pie māsas. Viņa tik noņurd un atver ledusskapi, īsu mirkli pēta tā saturu, tad dīvaini paskatās uz mani, un ledusskapja durvis aizver.

“Es arī gribu kafiju,” sīkā noņurd, nometot savu pēcpusi uz virtuves krēsla.

“Labāk nesāc!” mamma nosaka. “Pagatavošu tev cigoriņu kafiju.”

“Tā ir bērnu kafija!” Simona nikni nosaka, un mēs abas ar mammu vienlaikus iesmejamies. Sima momentā pagriežas pret mani. “Ko tu ņirdz!” viņa indīgi nošņāc sev raksturīgā manierē. Es vairs neuzdrošinos smieties, pat ne smaidīt. Patiesībā esmu izbrīnīta un pateicīga vienlaikus, ka māsa spējusi no manis izvilināt pozitīvu emociju. Mājas dziedē. Esmu neierasti pateicīga, ka man viņas ir. Un, protams, man krūtis savelkas čokurā no sentimenta. Emocijas joņo kā bērns ar UDHS diagnozi. Es šodien ienīstu sevi. Mammai taisnība – man ir jāizguļas, tas neatrisinās manas laicīgās problēmas, bet noteikti palīdzēs nebūt tik emocionāli nestabilai. Ir jānāk solītajām gaišākajām krāsām, vismaz spējai izturēt mirkli bez emociju uzplūdiem.

“Cikos brauksim uz māju?” māsa vaicā mammai.

“Tu mierīgi vari iet gulēt,” māte atbild, “man vēl jāizmasē mugura Kārļonkulim.”

“Viņš tev nav nekāds onkulis,” māsa vīzdegunīgi nosaka, sakrustojot uz krūtīm rokas.

“Man onkuļi ir visi, kam sirmi mati.”

Vēroju viņu sarunu, domājot par šādu sadzīvisku mirkļu nozīmīgumu. Esmu bijusi šādā vai līdzīgā situācijā neskaitāmas reizes. Esmu dusmojusies uz māsu, ka viņa runā pretī mammai, pati esmu īgņojusies uz mammu, ka viņa brīvdienās iet strādāt vai izpalīdzēt kaimiņiem, un esmu strīdējusies kā ar vienu, tā ar otru, bet nekad neesmu novērtējusi šos mirkļus. Novērtējusi šīs abas savdabīgās sievietes savā dzīvē, ka viņas man ir un ka viņas man vienmēr būs. Es vismaz ceru, ka vienmēr būs, jo bail pat domāt, kā būtu dzīvot bez abām. Pat bez kaitinošās Simonas.

Lai gan neredzu māsas seju, gara acīm skatu, kā viņa nobolās.

“Labi. Man jādodas.” Mamma pieceļas. “Ej, lūdzu, paguli!” Viņa mīļi uz mani paskatās, tad pagriežas pret Simu. “Tu, peka, arī vari droši doties vēl gulēt.”

         Gita izskalo krūzi, tikmēr es, ietinusies segā, soļoju uz istabu. Esmu tikko kā apgūlusies savā gultā, kur neesmu gulējusi visu vasaru, kad sajūtu vajadzību uz tualeti.

Ja reiz esmu ienākusi vannas istabā, nolemju aši noskaloties dušā, pamatīgi siltā ūdenī. Par laimi šoreiz māsa nedzen laukā no siltā ūdens patvēruma, kā viņa to mēdza darīt, kad dzīvojām kopā. Stāvu un ļauju ūdenim līt pār muguru, izbaudot tā sniegto atvieglojumu. It kā drenāžā aiztecētu daļa manu pārdzīvojumu. Atminos mirkļus, kad mamma mums aizrādīja, lai taupām ūdeni. Viņa nekad neteica vārdus “jo mums nav naudas”, bet mēs to zinājām. Mazs sīkums, ko nebiju novērtējusi, ienākot milzu naudai manā dzīvē – nav jāraizējas, vai mamma spēs samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, nav jādomā, vai ūdens, kuru iztecinājām pārāk daudz, neiedzīs mammu parādos.

Žāvējot matus ar fēnu, jūtu, ka tagad dzīve šķiet mazlietiņ gaišāka. Ja vēl izdosies pagulēt, varbūt drūmā apokalipses sajūta izgaisīs pavisam, un spēšu solīti pa solītim sakārtot, sašķirot un savest kārtībā visu, kas sabrucis.

         Izejot no vannasistabas, pamanu māsu sēžam savas gultas kājgalī, viņa izskatās neierasti nopietna, pat drūma. Ja būtu spēks, izdomātu kā pakacināt viņu par pārmēru nopietno seju, bet nav nedz spēka, nedz vēlmes, jo, ja godīgi, māsa mani šobrīd nedaudz biedē.

“Tu vakar atkal vēlmi,” viņa stingri nosaka, skatienu iedūrusi grīdā. Augumu pārņem stindzinošas tirpas. Atkal? Sāpīgās spazmas vēderā iedur savus dunčus, tikai šoreiz jūtos tik sastingusi, ka uz sāpēm nereaģēju. “Tu noriji visu kūku un vēmi!” viņa turpina.

“Nu jā… man palika sūdīgi,” cenšos mierīgi atbildēt, izmisīgi cerot, ka mans sastingums nav manāms, ka manas patiesās sajūtas nav īstas. “No big deal,” rezignēti piebilstu.

Tā taču ir! Tas nebija nekas. Man bija slikta diena, saēdos, un palika slikti. Daudzi taču pēc šķiršanās izēd spaini saldējuma, tas taču nenozīmē, ka viņiem ir slimība, tas nozīmē, ka viņiem ir slikta diena. Vai par to būtu īpaši jārunā?

“Es domāju, ka vemšana ir beigusies,” māsa ignorē manu atbildi. “Cik sen tu atkal vem?” viņa drosmīgi turpina, beidzot paskatoties man acīs, un es pirmoreiz apskaužu savu māsu. No kurienes viņai šī drosme, kuras man nav nemaz? Nespēju izturēt viņas skatienu, tāpēc novēršos un pieeju pie skapja, it kā meklēju jaunu kreklu, ko uzvilkt pēc dušas.

“Ejam gulēt!” mainu tēmu, turpinot tēlot, ka viņas vārdi mani ne mazākajā mērā nav satriekuši, ka viņa gvelž muļķības. “Esmu pārgurusi. Iespējams, pat saslimusi.” Novelku halātu un uzvelku pirmo kreklu, kuru atrodu. “Jā, vakar izvēmos, jo man bija slikti, tagad gribu izgulēties, lai vairs nebūtu slikti.” Palienu zem segas un zīmīgi pagriežu māsai muguru.

“Tev ir bulīmija!” māsa skaļi nokliedz. “Ja tu neko nedarīsi, es pateikšu mammai!” viņa pabeidz savu sakāmo un iztraucas no istabas, skaļi aizcērtot durvis.

Bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija, bulīmija.

Galvā griežas šis vārds, skan māsas dusmīgā balss, klaudz durvis. Griežas un griežas, un man kaklā iešļācas kuņģa sula. Šoreiz patiešām kļūst nelabi, gribas izvemties, bet nespēju iziet no istabas. Simona ir turpat. Simona nedrīkst redzēt mani šādu. Cenšos nomierināties, bet vārdi griežas riņķī, jūtos kā sliktā karuselī, no kura nevaru izkāpt. Noriju kuņģa sulu, bet tas izraisa jaunu nelabuma vilni. Aši pieceļos kājās un aizskrienu uz balkonu, pārliecos pār tā malu un izvemju nelielo pārtikas daudzumu, kas vēl palicis manī. Acis asaro no skābās, asās garšas mutē. Man ir jātiek izmazgāt zobus. Bet nespēju, noslīgstu zemē, pievelku pie krūtīm ceļgalus un klusi raudu. No kurienes māsa vispār zina šo vārdu? Kāpēc viņa to zina?

Pirmo reizi vārdu “bulīmija” iegūglēju, kad man bija piecpadsmit. Biju redzējusi filmās, un arī skolā stāstīja par šādu slimību, bet nekas no apraksta neatbilda man. Es neuztraucos par savu svaru, nu ne pārspīlēti vai nepamatoti, katrā ziņā ne vairāk, kā par to uztraucās citas meitenes. Nebija jau tā, ka skatītos uz perfekti plakanu vēderu un domātu, ka varu būt vēl tievāka. Turklāt, ne tāpēc es izvēmos. Es biju pārēdusies, man bija stress, es nezinu, nu vienkārši nebija labi, un es piespiedu sevi dabūt laukā ēdienu. Vēlāk sapratu, ka mana vēlme uzreiz parastai darbībai piemeklēt diagnozi ir mūsdienu pārspīlējums. Ikviens grib katram mazākajam sīkumam piemeklēt diagnozi. Man nav bulīmijas. Ikviens cilvēks vemj, ikviens mēdz ieēst kaut ko nelabu, vai ieēst pārāk daudz. Turpmāk vēmu tikai retu reizi, bet tas nebija nekas nenormāls. Nebija jau gluži tā, ka es izvemtu brokastis, pusdienas un vakariņas. Turklāt, kopš satiku Reini, kopš kļuvām par pāri, vēlmes vemt man vairs nebija nemaz. Ne reizi nebiju apzināti izvēmusies, kopš esam kopā. Pāris reižu, kad pārāk daudz iedzēru alkoholu, bet tas neskaitās. Kuram gan bulīmiķim ir tik ilgi pārtraukumi?

Māsa dramatizē. Māsa pārspīlē. Ar mani viss ir kārtībā. Nomierinu sevi, cik spēju, pieceļos, klusi aizlavos uz vannas istabu, izmazgāju zobus un atgriežos gultā. Telefonā ieslēdzu atslābinošu mūziku fonā un gaidu, kad mani ieskaus miegs, taču tas nenāk pat tuvumā. Atkal un atkal ataust atmiņā māsas draudi. Nu un, ka man nav bulīmijas! Kuras man, protams, nav. Bet māsa var man nepiekrist, viņa var iespītēties. Ja viņa patiešām šo pateiks mammai, viņa var lieki satraukties. Man riebjas doma, ka esmu radījusi mātei iemeslu raizēm, pareizāk – ka māsa var radīt! Fuck! Iekšēji nolamājos un pieceļos gultā sēdus, zinot, ka man jāsaņemas un jāizrunājas ar māsu. Izvelkos no istabas un redzu Simu kaut ko rakstām uz papīra. Uz galda guļ telefons, kur viņa kaut ko skatās un to pieraksta uz lapas.

“Sima!” maigi uzrunāju māsu, kas no manis mērķtiecīgi novērš skatienu. Apsēžos galda tālākajā galā, cik tālu vien varu prom no viņas. “Sima!” uzrunāju viņu vēlreiz, piespiežoties balsij skanēt stingrāk. “Mums ir jāparunā.”

Neveiksmīgi ir mani centieni runāt mierīgi un stingri. Nenoslēpjams ir izmisums, kas vibrē manās balss saitēs. Taču man ir jāizklausās stingri, nopietni un nosvērti. Galu galā, es esmu pieaugušais, nevis viņa. “Tu nevari šādas muļķības stāstīt mammai, tu zini, ka viņa pārmēru daudz satrauksies un noticēs…”

Māsa pārtrauc mani, pusvārdā strauji pieceļoties. Krēsls nočīkst, slīdot pa lamināta grīdu. Viņa paceļ no galda aprakstīto rūtiņu lapu, kas gulēja viņas priekšā.  Māsa mērķtiecīgi pienāk klāt, viņa ir daudz nopietnāka un pārliecinātāka par mani. Lapa tiek nosviesta man priekšā.

“Te ir saraksts ar tuvākajiem psihoterapeitiem,” vārdi izskan skaļi un skaidri. “Tev ir nauda, tāpēc nečīksti, bet izdari! Tu rīt pieteiksies pie kāda no viņiem un aiziesi, vai arī es visu, ko zinu, izstāstīšu mammai.”

Māsa pagriežas un smagiem soļiem aiziet uz koridoru, uzvelk zābakus, vējjaku un iztraucas no dzīvokļa, atstājot mani un manu trīcošo augumu vienu tukšajā dzīvoklī.

Grāmata šeit

Nav komentāru

Komentēt