Īpašās dzīves

Par laimi, kad mēs esam bērni, daudz kas notiek vieglāk. Arī atrast pierādījumus savam īpašajam statusam bija gaužām viegli, pietika ar faktu, ka esmu dzimusi pirmajā janvārī. Ikreiz, kad manā dzīvē notika kas slikts, es sev teicu: "Esmu pirmā janvāra brīnums, es spēju izturēt pilnīgi visu!" 

Laiks ritēja uz priekšu un sāka vajadzēt jau pamatīgākus, gruntīgākus pierādījumus. Apmēram pusaudža vecumā vēlme izcelties nebija vairs saistīta ar tik jaukiem iemesliem kā agrāk, tā drīzāk sāka pāraugt par vienkāršām bailēm būt pelēkai. Tiesa, lai cik ļoti spēcīga bija vēlme izcelties, tieksmes darīt ko vājprātīgu nebija (paldies visiem svētajiem par to). Uz īsu brīdi gan es biju dulla - es atklāju alkoholu un narkotikas, tādējādi centos draugiem pierādīt, cik drosmīga un pārāka esmu. Par laimi, apziņa, ka tas ko daru, ir galīgi šķērsām (rupjāks apzīmējums - "pilnīgā pakaļā" precīzāk izteiktu, cik greizi bija tas, ko darīju) atnāca pavisam drīz. Es nolēmu, ka nekad nelietošu alkoholu, nepīpēšu un neeksperimentēšu ar narkotikām. Līdz pat pieaugušam vecumam, šis mans lēmums, pašai par pārsteigumu, bija tas, kas lika man justies atšķirīgai. Es biju mērķtiecīga, sasodīti ambicioza, nicināju mazo pilsēteli, man bija labas sekmes, vienlaikus nepazaudēju savus draugus šī lēmuma dēļ. Ar to man pietika, lai uz kādu dzīves posmu apmierinātu tieksmi nebūt pelēkai. 

Tad es pieaugu. Sākās augstskola, uzsāku nopietnas darba gaitas, pat uz mirkli biju biedrs kādā politiskajā partijā. Iepazinu lērums par mani galvas tiesu pārākus cilvēkus. Visās iespējamās formās, allaž bija kāds, kurš bija labāks. Man visapkārt bija skaistākas sievietes, skaistāki vīrieši, draudzīgāki, patīkamāki, bagātāki, gudrāki, interesantāki un aizraujošāki cilvēki, kā es jebkad spētu būt. Tas mani fascinēja un biedēja vienlaikus. 

Tolaik es, protams, savas bailes būt "pelēkai" neapzinājos. Es vienkārši jutos maza un necila, vienlaikus alku kaut nedaudz spēt līdzināties saviem līdzcilvēkiem. Biju priecīga par iespēju piederēt šo "dižo'' cilvēku grupai, bet allaž jutos neiederīga. Pārāk maza. Pārāk nenozīmīga. Turklāt ne jau kāds man lika tā justies, tā biju es pati, kas nebija sev pietiekama. 

Dzīvoju duālu sajūtu varā. Biju laimīga par cilvēkiem, kurus iepazinu, kuri mani pieņēma un bija brīnišķīgi draugi, kolēģi un biedri, taču vienlaikus jutos neiederīga. It kā es būtu noviltojusi ieejas biļeti šajā sabiedrībā un baidītos tikt pieķerta. Ikreiz, kad mani uzteica vai slavēja, vai pat paaugstināja amatā, nespēju to izbaudīt, jo joprojām jutos pārāk pelēka. Uj, jel, cik tas prātiņš ir sačakarēta uzparikte. Vārdu sakot, nepratu izbaudīt notiekošo, jo dzinos pēc mistiskas vēlmes būt "īpašai". Dzīvoju bailēs no pelēcības. 

Tad dzīve mainījās. Pieredzēju traģēdijas, neauglības un pēcdzemdību depresiju. Šajā dzīves posmā raizes un bailes no pelēcības bija nebūtiskas. Tādas neeksistēja. Bija pārāk daudz citu raižu, lai ņemtos ar pārdomām, vai esmu īpaša. Piekāst šo "īpaša", es vēlējos vienkārši būt "normāla". Vairāk kā jebkad vēlējos mierpilnu dzīvi. Un tādu lielā mērā atradu. Caur šo citādo skatījumu, iemācījos vairāk sajust sevi un soli pa solim, atrast sevi rakstniecībā. Es pirmo reizi biju "rakstniece", taču man tas nebija profesijas apzīmējums kā "juriste". Šis vārds nenes līdz piespraudi, statusu vai tēlu, tā esmu es - cilvēks, kurš fantazē, kurš drīkst fantazēt. Es biju laimīga būt pelēka. Tiesa, es nemaz vairs tāda nejutos. Man pārstāja eksistēt - pelēkie vai košie, krutie vai nūģi, skaistie vai neglītie, stilīgie vai bomzīgie. Visi cilvēki vienkārši bija cilvēki. 

Šo, ka man tas tā ir, es sajutu, kad iznāca mana pirmā grāmata. Biju šo dienu izsapņojusi un gaidījusi garus gadus, biju gatava satraukumam, stresam un bailēm no nezināmā. Toties nebiju gatava tik daudz uzslavām, apsveikumiem, laba vēlējumiem, prieka asarām, tikšanām, ziediem un dāvanām. ES PĒKŠŅI BIJU ĪPAŠA!!! Trīs dienas es biju kā bums. Nespēju vien likt autogrāfus grāmatās, atbildēt uz vēstulēm un man pat sāka zvanīt žurnālisti, aicināt uz intervijām. Man bija pievērsta prožektoru gaisma. 

Uz mirkli pat mans ego parādīja savu varenību, un es sāku būt nedaudz citādāka. Tā pati, bet man pēkšņi radās vēlme izskatīties labāk, būt labākai, tā vietā lai vienkārši būtu tāda kāda esmu. Muļķīgi skan, bet par laimi, mans ķermenis sabruka. Visu notiekošo es nespēju sevī akumulēt, tāpēc parādījās pārāk daudz ķermenisku problēmu (sāpju), kuras nebiju gadiem jutusi. Tā kā tagad esmu drusciņ gudra visādās psihosomatikas štellēs, sapratu, kas notiek un soli atkāpos no virpuļa kurā biju iekāpusi. Parunājos ar sevi un lēnām atrados. Tās bija dažas dienas manā dzīvē, taču vajadzēja pāris nedēļas, lai atgrieztos pie sevis. Ceru,  ka šodien esmu jau atpakaļ. Citādāka, jo katra pieredze mūs maina, tomēr es pati. 

Šajās dienās es piedzīvoju vēl ko interesantu (par to patiesībā ir viss šis stāsts). Tā kā man gana bieži bija jāsniedz intervijas, kur stāstīju dažādus mirkļus no savas dzīves un biežāk kā jebkad agrāk dzirdēju citus sakām: "Zane, tavs stāsts ir īpašs.! Zane, tu esi tik interesanta!. Zane, wow!" 

Es biju pārsteigta par šiem vārdiem. Atcerējos, cik ilgi biju gaidījusi mirkli, kad es būšu īpaša, kad citi man to apliecinās, kad man vairs nebūs jāmeklē pierādījumi savas eksistences jēgai. Te tas mirklis bija, bet es klausījos un domāju: "Paldies, bet jūs neziniet ko runājiet!" 

Es neesmu īpaša. Šoreiz ne tāpēc, ka sevi padaru mazāku. Šoreiz tāpēc, ka mēs visi esam īpaši. Es aizdomājos, kā es žurnālistiem stāstītu sava vīra, savas mātes vai vīra mātes stāstu. Aizdomājos par vecmammu, par draugiem, par visiem, kuru stāstus es zinu. Es spētu šos stāstus izstāstīt tā, ka tie izklausītos īpaši, īpašāki par manis pašas. Es vienkārši esmu stāstnieks. Vai mani mīļie cilvēki domā, ka viņu stāsti ir īpaši? Nē, viņi tos nestāsta. Man tie ar knaiblēm jāvelk ārā, jo vairums kaunas no tā, kas viņu dzīvēs noticis, kamēr es kaifoju, cik brīnišķīgi stāsti dzīvo manam stāstam līdzās. 

Taču, ja mēs visi esam īpaši (kas patiesībā ir pamatīga klišeja), tad jau neviens nav īpašs! Tad sanāk, ka mēs visi esam pelēki. Tātad es esmu pelēka. Es esmu viena sasodīti pelēka būtne un man tas patīk! Izrādās es esmu laimīga būt pelēka pele pelēkā masā. Pelēks ir skaista krāsa, bet, ja kādam tīk, varam domāt, ka esam dzelteni dzeltenā pūlī, vai sarkani sarkanā. Vai krāsaini vienā lielā, melnā barā (jo melns taču ir visu krāsu apvienojums). Respektīvi, netraucieties būt īpaši, tā vietā mācieties tādi justies katru dzīves brīdi. Jo jūs esat! 

2 komentāri - Īpašās dzīves

Komentēt