Iemācies būt pieņemošāks un kritiku vairs nejutīsi

Vakar es šo filmu noskatījos otro reizi. Desmit gadus vēlāk, kad es pati esmu pilnīgi cits cilvēks, esmu izstrādājusi lērums likstu sevī, iemācījusies just, turklāt kļuvusi krietni pieņemošāka un pārsteidzoši, šī filma mani aizrāva, aizkustināja, uzrunāja ar katru tās kadru, katru mirkli. Tā tik tiešām ir brīnišķīga romantiskā filma. Es skaidri atcerējos to, kas mani tolaik kaitināja, tāpēc smaidīju ikreiz, kad sapratu - kāpēc! Tēli šajā filmā spoguļoja mani, manas attiecības. Es redzēju visu caur savu prizmu, caur savu vainas sajūtu, ka neieguldos attiecībās ar tādu atdevi kā mans vīrs. Tāpēc mani kaitināja galvenā varone, turklāt es saskatīju viņā to, kā tur nemaz nebija. Savukārt es dusmojos uz galveno vīrieša tēlu, jo viņš man atgādināja manu vīru un to, kā tas man viņš liek justies. Tagad tas mani vairs nekaitina, jo manī vairs nemīt šī vainas sajūta, manī vairs nav šo dusmu. Es varēju filmu vērot un izjust skaisto stāstu, es spēju pieņemt viņu lēmumus un viņus nenosodīt.

Šī pieredze man vēlreiz atgādināja to, ka it viss šajā pasaulē ir subjektīvs. Ja reiz man pašai tik krasi var atšķirties viedoklis par vienu filmu, kāpēc gan manu grāmatu lasītājiem, lai būtu citādāk? Iespējams, kādam, kuram šodien kaitina manu grāmatu tēli, tas ir tādēļ, ka šie tēli spoguļo viņos mītošās emocijas, problēmas vai likstas. Pat, ja tā nav, tad fakts, ka kāds mākslas darbs izraisa emocijas - aizkaitinājumu, dusmas vai kādu citu ne pārāk patīkamu sajūtu, tad tā ir brīnišķīga iespēja viņiem apjaust, ka vēl jāstrādā ar savu un jāmācās būt pieņemošākiem. Es, katrā ziņā tā daru, ja mani kaut kas "uzvelk", tad vairs necenšos meklēt pierādījumus, kāpēc tas otrs ir vainīgs manās emocijās, bet jautāju sev: "ko es nespēju pieņemt?" vai "kāpēc, tas mani uzvelk?" Tā es gana ātri atrodu jaunus virzienus, kurp strādāt ar sevi, kļūstot iecietīgāka un labestīgāka.

Taču tas nav viegli. Ja reiz man pašai nav viegli kļūt pieņemošākai, kāpēc, lai citiem cilvēkiem tas būtu vieglāk? Tāpēc es neļaunojos un necenšos aizstāvēties, kad pret manis radītu darbu tiek vērsta kritika, pat, ja šī kritika aizved līdz manas personības aizskaršanai. Es esmu izvēlējusies rakstīt, es mīlu šo nodarbi, bet tā nāk komplektā ar emocijām, gan manām, gan citu. Cilvēkiem, kuri lasa manu darbus ir tiesības just.

Tieši emocijas padara mākslu par brīnišķīgu padarīšanu. Pat, ja tās nav siltas un skaistas - ja māksla ir radījusi emocijas, tas jau ir sasniegums.

Arvien biežāk radošu personu vidū nākas pamanīt to, ka mēs metamies virsū aizstāvēt savus darbus, vai citu darbus pret ikvienu kaut nedaudz nepatīkamu kritiku. Man prieks, ka rakstnieki ir atbalstoši un viens otru samīļo, aizstāv un papliķē pa plecu, kad tas nepieciešams, bet mums nevajadzētu aizmirst, ka mūsu lasītāji ir tikai cilvēki - skaistas, emocionālas būtnes, savukārt māksla ir viņu iespēja izlaist no sevis sakrājušās emocijas. Iztēlojieties situāciju: sieviete cīnās ar savu pusaudzi, kurš sācis smēķēt, neklausīt, izvairīties, un viņai sāp par to sirds, ļoti sāp, vienlaikus viņā mājo bezspēcība par situāciju, bailes zaudēt savu bērnu, dusmas par draugiem, kuri pavedina viņa bērnu. Tad šī sieviete izlasa grāmatu, kurā aprakstītais šķiet salds un cukurots, tik ļoti pārspīlēts, ka gribās sviest šo grāmatu pret sienu. Viņa dara to, kas mūsdienās ir ierasts un bieži notiek impulsīvi,: viņa meklē internetā domubiedrus ar kuriem izrieties par šo kaitinoši cukuroto darbu. Viņa ieliek postu, cerot, ka varēs kaut vienā jomā atgūt kontroli, ka kaut vienā jomā saņems piekrītošu viedokli, ko jau ilgāku laiku nesaņem no sava pusaudža. Taču tā vietā, lai kopā ar citiem aprietu šo grāmatu, viņa saņem vēstules no autora, vai autoru draugiem, vai citiem autoriem, ka viņa ir fui fui fui cilvēks, pat,  ja vēstule ir laipna un jauka, bet viņas sākotnējai domai neatbilstoša, šajā sievietē kāpj dusmas. Viņa saņem ko pretēju cerētajam. Dabiski, ka tas var izraisīt vēl lielāku cepienu, tāpēc viņa cenšas pierādīt savu viedokli. Tā tagad abas puses meklē objektīvus pierādījumus subjektīvā situācijā, lai pieradītu, ka viņu viedoklis ir pareizs. Viņiem šķiet, ka notiek objektīva pierādījumu meklēšana, bet īstenībā, lai, cik literāri pareizi ir uzrakstīti teikumi, tas patiesībā ir vienkāršs strīds. Abas puses ir aizskartas, skumjas, nomāktas, dusmīgas, aizkaitinātas un neviena nevēlas atkāpties. Rodas negācija pēc negācijas.

Mēs nevaram mainīt cilvēku dzīves, mēs nevaram cerēt, ka cilvēkiem nebūs problēmu, un, ka visos ir tik daudz pieņemšanas, ka viņi spētu pieņemt mākslu, kura tiem nepatīk. Taču mēs varam iemācīties pieņemt to, ka cilvēku izteiktās negatīvās piezīmes gan par tavu darbu, vai par tavu personību ir viņu pašu pasaules spogulis, tam nav saistības ar tevi.

Bieži, kad mums šķiet, ka šo izprotam, tad sakām pretī tādus vārdus kā: "Eh, tev skauž, ka es varu šo vai to, tāpēc tu tā un šitā". Šis noteikti nav tas, ko ar iepriekš minēto vēlējos nodot. Šis ir tikai kārtējais aizsardzības mehānisms.  Kā gan es varu zināt, kāpēc ir tā, kā ir? Un vai man vajag zināt? Ja es esmu mierā ar sevi, tad mani neuztrauc iemesli, kāpēc kāds rīkojas tā, kā viņš rīkojas. Es pieņemu viņa rīcību, ļauju viņam būt, neuzkraujot uz saviem pleciem atbildību par šī cilvēka rīcību un emocijām. Man šķiet, ka pat Bībelē ir teikts kaut kas par otra vaiga pagriešanu. Lūk, tā es to saprotu. Tagad, kad arvien vairāk es pati esmu savā sirds centrā, man nav nekādu problēmu pagriezt otru vaigu, jo mīlestība pret otru cilvēku, pret viņa dvēseli ir lielāka, kā aizvainojums,  ko rada sāpēs izteikti vārdi. Šie vārdi mani vairs neaizsniedz. Vismaz es cenšos strādāt ar savu pieņemšanu, lai tie mani neaizsniegtu.

Turklāt mums visiem kaut kas patīk, kaut kas nepatīk. Nav iespējams izpatikt visiem. Un arī nav nepieciešams. Tāpēc jau šī pasaule ir skaista, ka mēs esam atšķirīgi. Mums nav jācenšas padarīt visus vienādos un ielocīt tā, lai viņi mums patiktu. Ja mēs kaut ko varam darīt, tad tas ir mācīties pieņemt to, kas mums nepatīk. Mācīties nenosodīt. Turklāt paši mācīties, nevis mācīt citus. Ha, šis gan ir smieklīgi, jo tagad es mācu Jūs būt pieņemošākiem. Ak, es hipokrāts.

P.S. Dažreiz cilvēkiem vienkārši nepatīk kāds darbs bez dziļāka iemesla. Arī tā ir, bet tas joprojām nenozīmē, ka Jūsu (mūsu) radītais darbs ir slikts. Tas vienkārši nozīmē, ka kādam tas nepatīk. Tieši tik vienkārši. 

Nav komentāru

Komentēt