Minimālisms 2.0

Domāju, ka katrs ir dzirdējis, ka dzīve virzoties pa augšupejošu spirāli. Respektīvi, šis nav ceļš pa taisni uz augšu, bet gan pa spirāli virzienā uz augšu. Tas nozīmē, ka laiku pa laikam, mēs atkrītam atpakaļ tur, kur esam bijuši, bet ne vairs tik zemu. Tātad vienas un tās pašas mācības, ko reiz esam apguvuši, vienas un tās pašas emocijas, sāpēs un traumas, ko reiz esam izdzīvojuši, mēs izdzīvojam atkal un atkal, bet katru reizi jaunā, uzlabotā veidā. Sāpes, iespējams, nesāp tikpat skaudri, mācību, iespējams, apgūstam ātrāk un no bedres izkļūstam veiklāk.

Šķiet, ka manā dzīvē ir  minimālisma posma spirāles aplis ir apskrējis riņķi, un šobrīd es piedzīvoju, līdzīgas, tomēr gaužām citādas sajūtas kā pirms četriem gadiem, kad minimālisma muša man iekoda pirmoreiz.

Lasot tālāk, lūdzu, nepieķerieties vārdam “minimālisms”, jo mēs katrs ar to saprotam gaužām atšķirīgas lietas. Vairums cilvēkiem, domā par atbrīvošanos no mantām,  taču man tas nozīmē attīrīšanos no visa liekā visplašākajā šī vārda nozīmē. Raimons Platacis lieto vārdu “nonullēšanās”, un arī man šis vārds šķiet gaužām atbilstošs tam, kas notika ar mani pirms četriem gadiem un visā šajā  garajā spirāles ciklā. Es nonullējos, pārvilku strīpu pāri ilūzijai par sevi, ko biju radījusi līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Es tīrījos, tīrīju, attīrījos no visa tiktāl, līdz kaut nedaudz sāku just, kas īsti ir mans, kas man patiesībā patīk, ko patiesībā vēlos. Kā mūsdienās moderni saka: “es atradu sevi”. Taču, ja reiz tā sevis atrašana ir notikusi, kāpēc atkal vajadzīgs otrais vilnis? Vai tad tas nav galamērķis? Izrādās – nav gan.

Izdzīvojot savu jauno spirāles cilpu, kuru no tiesas varu dēvēt par vienu no aizraujošākajām, intensīvākajām cilpām kādu esmu izdzīvojusi, es atklāju, ka esmu sabūvējusi jaunu ilūziju, esmu sakrājusi ap sevi jaunu putekļu kārtu. Par laimi, nekas no darītā nav bijis lieks, tas ir vedis pie tā, ka šobrīd es izjūtu, izprotu un spēju pieņemt šo spirāli, spēju dzīvot cilpās, pieņemt tās un bez bailēm kāpt bedrē, lai ar jaunu sparu no tās izrāptos.  Iemesls, kāpēc man atkal ir jāsāk tīrīties, kāpēc atkal jāatbrīvojas gan fiziski no mantām, gan mentāli no prāta atkritumiem, ir tas, ka atrodot “sevi”, es uzzināju, ka tāda sevis atrašana nemaz neeksistē. Kas tas tāds vispār ir? Atgādinu, ka es runāju tikai par to, kas manā prātā ir koncepts “sevis atrašana”, jo katram mums ir pašam savas iedomas, kas tas ir. Es biju iztēlojusies, ka atrast sevi, nozīmē dzīvot atbilstoši savam aicinājumam, būt brīvam no ierobežojumiem, rāpties laukā no prāta rāmjiem, plūst pa savu, nevis citu cilvēku straumi. Es domāju, ka atrast sevi nozīmē būt laimīgam. Un es šo visu paveicu. Es esmu laimīga. Es pat uzdrošināšos teikt – es zinu, kas ir laime! Problēma tikai tāda, ka saņemot to, ko vēlies, mēs uzzinām, ka nekas nebeidzās. Kamēr vien mēs dzīvojam ar nolūku apmierināt savas vēlmes, mēs esam nebeidzamā skrējienā. Intuitīvi jūtu, ka ar tām "vēlmēm" kaut kas nav līdz galam saprast. Tur man ir vēl, ko strādāt.

Tas, kas manī notiek šobrīd, ir mērķtiecīga apstāšanās. Nobremzēšana, attīrīšanās, lai varētu sākt jaunu ciklu, kurā man nav ne jausmas, ko es atradīšu, iespējams, tā būs sevis pieņemšana. Ja reiz sevi esmu atradusi, loģiski būtu tagad sevi pieņemt. Iespējams, jaunajā ciklā iemācīšos nevēlēties. Kas to, lai zina. Es pati zinu vien to, ka nezinu neko . Tieši tāpēc dzīve ir aizraujoša.

Tagad celšos kājās un sākšu ar vienkāršāku – tīrīšu māju un ļaušu visam pārējam tīrīties kamēr fiziski kustos.

1 komentārs - Minimālisms 2.0

Komentēt