Pasaka "Klusā karaļvalsts"
Tāltālā zemē, aiz bieziem mežiem un augstiem kalniem atradās Klusā karaļvalsts. Šajā zemē valdīja stingrs karalis, kuram patika klusums. Viņš necieta sarunas, tāpēc visā valstī bija aizliegts bilst kaut vārdu. Sarunāties nedrīkstēja itin neviens. Nebija nozīmes, vai tu esi liels vai mazs, puisis vai meitene, dižens vai niecīgs, – visiem bija jāklusē. Ja kāds šo noteikumu pārkāpa, viņš tika bargi sodīts.
Gāja gadi, un karalis ievēroja, ka viņa pavalstnieki
kļūst arvien skumjāki un nevarīgāki, arī pati karaļvalsts sāka nīkuļot. Karalim
tas nepatika. Ja tā turpinātos, viņš zaudētu savu zemi, tāpēc karalis iedomājās,
ka vajadzētu iepriecināt savas valsts iedzīvotājus.
Viņš sasauca visus karaļvalsts iedzīvotājus vienkop un
paziņoja: “Turpmāk ikvienam pavalstniekam būs atļauts skaļi teikt vienu
teikumu. Tikai vienu, ne vairāk. Apdomājiet prātīgi, kāds būs šis teikums, jo
to drīkstēsiet paust skaļi visu mūžu! Rīt līdz pusdienas laikam visiem
jāierodas šo teikumu uzrakstīt uz lapiņas.”
Karali neapmierināja, ka tagad iedzīvotāji drīkstēs runāt, kaut arī tikai vienu vienīgu teikumu. Taču citu iespēju, kā padarīt dzīvi savā karalistē patīkamāku, viņš nezināja. Aizkaitinājumā viņš izlēma izjokot savus pavalstniekus, sniedzot tiem muļķīgu cerību, tāpēc savā paziņojumā piebilda: “Ja rīt visi valsts iedzīvotāji būs izvēlējušies vienādus vārdus, tad turpmāk būs pilnībā atcelts aizliegums sarunāties.”
Karalis šo paziņoja un smiedamies iegāja savā pilī. Viņu no sirds uzjautrināja šis joks, jo viņš redzēja, kā valsts iedzīvotāju acis nekavējoties iemirdzas priekā, bet, kolīdz viņi atskārta, ka to nav iespējams īstenot, tie saskuma.
Lai pārliecinātos, ka iedzīvotāji savstarpēji nesazinās un nevienojas par vienādiem vārdiem, viņš tos izšķīra un novietoja pie katra sargu, kam līdz nākamās dienas pusdienlaikam bija jāraugās, lai iedzīvotāji nekrāptos.
Ļaudis devās pie miera ar divējādām sajūtām. Tie bēdājās,
ka karalis tik ļauni viņus izjoko, ļaudams lolot veltas cerības, jo nekādi taču
nav iespējams, ka pilnīgi visi izvēlēsies vienādus vārdus. Taču vienlaikus viņi
priecājās, ka beidzot drīkstēs pārtraukt klusumu, skaļi paužot kaut vai tikai
vienu teikumu. Tā nu valsts iedzīvotāji likās uz auss, prātojot, kas gan varētu
būt šis svarīgais teikums, ko viņi vēlētos izrunāt.
Nākamajā dienā pie karaļa pils bija sastājusies gara
rinda. Visi kā viens devās uzrakstīt uz lapiņas teikumu, kuru ir izvēlējušies
izpaust.
Kad tie bija paveikuši savu uzdevumu, karalis uzkāpa uz balkona un sāka skaļi lasīt ļaužu uzrakstīto.
Karalis izņēma pirmo lapiņu.
Iedzīvotājs ar vārdu Knuts Mīļais bija izvēlējies teikumu: “Es tevi mīlu.”
Karalis gardi iesmējās par šiem trim vārdiem. Viņš nievājoši nodomāja, cik gan muļķīgi izvēlēties tik nederīgu teikumu. Ar to taču neko nevar iesākt!
Tad viņš izņēma nākamo lapiņu un lasīja.
Iedzīvotāja ar vārdu Matilde Skaistā bija izvēlējusies teikumu: “Es tevi mīlu.”
Karalis nobrīnījās par šo neticamo sakritību, vienlaikus nodomājot, kādi gan viņa pavalstnieki ir muļķi, izvēloties tik jocīgus vārdus.
Tad viņš lasīja vārdus nākamajā lapiņā.
Iedzīvotāja ar vārdu Ģertrūde Jaukā bija izvēlējusies teikumu: “Es tevi mīlu.”
Piepeši karalis ne pa jokam sāka satraukties. Viņš žigli ķēra nākamo lapiņu, kurā atkal bija lasāmi vārdi “Es tevi mīlu”, nākamajā atkal “Es tevi mīlu”, tas pats atkārtojās vēl nākamajā un aiznākamajā. Simtiem reižu viņš lasīja vienus un tos pašus vārdus: “Es tevi mīlu.”
Neskaitāmas reizes izrunājot šo teikumu, karalis juta, ka viņa šķietami nocietinātā sirds ir kļuvusi siltāka. Pār viņa vaigu noritēja asara, un, lai cik savādi tas būtu, karalis nebēdājās, ka viņa joks nav izdevies. Viņš pat ar lielāko prieku paziņoja, ka turpmāk visiem ir atļauts runāt tik daudz, cik vien viņi vēlas.
Ja vien karalis būtu zinājis, ka ir tik skaisti vārdi kā “Es tevi mīlu”, viņš nekad nebūtu liedzis cilvēkiem runāt.
Turpmāk Klusuma karaļvalstī dzīvoja ļoti laimīgi ļaudis un tā plauka labklājībā.
Grāmatu var iegādāties sadaļa "Veikals".
Grāmatas vairumā par zemākām cenām:
u.